Rudes skolas vēsture
“Tā ir diezgan ērta mūra ēka un domāta sevišķi tā apgabala vajadzībām, kas atrodas Grobiņas pagasta robežām tuvāk, kā arī pa daļai pagasta centram,” raksta Jēkabs Janševskis 1928. gada grāmatā “Nīca”.
Skolu iesvētīja Nīcas mācītājs Heinrihs Pauls Braže, svinīgās uzrunas teica pagasta vecākais Andrejs Bernāts un barons von Stempels.
Katrīna Ažēna (dzim. 1906.g.) atceras viņai stāstīto par skolas atklāšanu:
“Nīcas barons Štempele devis 2 muca alus un arī pats ieradies uz skolas atklāšanu. Skolas atklāšanas dienā bija daudz cilvēku. Bija lielas alus mucas un visiem cilvēkiem nepietika krūzes no kā dzert un tāpēc dažs labs esot dzēris no zābakiem. Skolas atklāšanas ballē runāja pagasta vecākais Bernāts.”
1965. gadā tolaik 77 gadus vecais Cērpa kungs stāsta 7.klases skolniecei Dzintrai Bunkai par Rudes skolu cariskās Krievijas laikā:
“Nīcas Rudes skola celta 1875. gadā. Pelēkie akmeņi, kas tagad vēl redzami, ņemti Embūtnieku druvā. Tur atradies liels, liels akmens. Tas saspridzināts. Uz lauka palika liela bedre. Ierīkojot sporta laukumu. Toreizējais skolotājs [Jēkabs] Bergmanis nesis malku un kūris uz akmens uguni. Akmeni sakarsēja, tad lēja virsū aukstu ūdeni. Tā notika akmens spridzināšana. Citi akmeņi ņemti no Spirģu druvām un no Laukgalīšu ganīkļiem (tur bija kopējas ganības). Akmeņus spridzināja arī ar šaujamo pulveri.
Skola bij celta vienstāvu ēka, tikai divas istabas bij augšā, kurās dzīvoja jaunais skolotājs. Bij divas klases, katrā klasē bij skolniekiem atdalītas guļamās telpas zēniem un meitenēm, neliels ķēķis, koridors, galā durvis. Guļamās telpās gar sienu no dēļiem iekārtota lāva (“bričkas”). Vecākajam skolotājam bij 3 istabas, ķēkis, pieliekamais kambaris un istaba kalponei.
Skola bij domāta Rudes gala bērniem, Mežgala, Laukgala, Otankes ciema bērniem. Tālākie gulēja skolā visu nedēļu, tuvākie gāja mājās.
Laikā no 1898. – 1902. g. bija 110 bērni, kas apmeklēja skolu. Bērnu skaits samazinājās, kad Otankos atvēra savu skolu, bet tas bij ļoti vēlāk.
Skolotāji bij 2 vīrieši. Krūmkalns – vecākais, lai gan jauns cilvēks. Baumanis jaunākais. Tad mainījās. Baumanis aizgāja un atnāca Šulcs. Pēc trīs gadiem atkal mainījās, atnāca A. Petrevics.
Algas skolotāji saņēma no pagasta valdes. Pagasta valde jeb vietnieki ievēlēja skolotājus. Pagasta saimnieki un arī kalpi, no - līdz zināmam vecumam, maksāja galvas naudu (nodokļus). Skolai ievēlēja no vecāku vidus permenderus [vecākos], pie tiem skolotājs griezās ar savām vajadzībām: Embūtnieks no Laukgalīšu mājām, Spirģis no Spirģu mājām, vecais Embūtnieks no Embūtnieku mājām. Malku pieveda klaušu kārtā.
Mācību stundas bij:
• Ticības mācība
• Latviešu valodas gramatika
• Latviešu lasāmā grāmata (bij latv.valodā)
• Rēķināšana
• Krievu lasāmā grāmata
• Krievu ģeogrāfija
• Krievu gramatika (krievu valodā)
• Vingrošanas nebija.
• Dziedāšana latviski un krieviski.
Dziesmu “Dievs sargi ķeizaru” vajadzēja zināt pamatīgi.
Sastāvs: pirmziemnieki, otrziemnieki, trīsziemnieki, ceturtziemnieki. Bija sadalīti divās istabās.
Skolotājs Krūmkalns pieņēma arī vācu valodas bērnus, jo te dzīvoja dažas ģimenes, kas vēlējās mācīties vācu valodu (tikai tad vajadzēja piemaksāt).”
[ LAIKA LĪNIJA:]
1874. gads. Priekš vienas Nīces pagasta skolas Grobiņas apriņķī tiek skolmeisters meklēts. Vieta tūdaļ uzņemama. Jāpiemeļdās ir pie Nīces mācītāja H. Brasche.
Latviešu Avīzes, Nr.42 (16.10.1874)
1875. gads. Priekš vienas Nīces pagasta skolas Grobiņas apriņķī tiek skolmeisters meklēts. Vieta tūdaļ uzņemama. Jāpiemeļdās ir pie Nīces mācītāja H. Brasche.
Latviešu Avīzes, Nr.4 (22.01.1875);
Latviešu Avīzes, Nr.5 (29.01.1875);
Latviešu Avīzes, Nr.6 (05.02.1875);
Latviešu Avīzes, Nr.9 (26.02.1875)
1875. gads. Priekš vienas Nīces pagasta skolas (Grobiņas apriņķī) tiek ātrā brīdī skolmeistars meklēts. Piemeldēšanās, ar vajadzīgām pierakstīšanām ir jāiesniedz pie Nīces pagasta valdīšanas. Un pie Niederbartausche Gemeinde-Vermaltung, über Libau, Kurland.
Latviešu Avīzes, Nr.38 (17.09.1875);
Latviešu Avīzes, Nr.39 (24.09.1875);
Latviešu Avīzes, Nr.40 (01.10.1875).
1893. gads. “Podēns Ansis sāka iet [skolā] 1983. gadā, mācījās 3 gadus un beidza mācīties 1896. gadā. Skolā galvenais skolotājs bijis Krūmkalns un viņa palīgs Baumanis. Mācības ir bijušas šādas:
Kaķisms, Bībeles stāsti, domraksti, diktāti no galvas, ģeogrāfija, aritmētika, latv.val., krievu valoda bijusi no 2. klases.”
Mājasdarbs, Podēna Aina 5.kl.
1900. gads. Nīcas Rudes skolas otrs skolotājs Baumaņa kgs. aiziet par skolotāju Skodas pilsētiņā Leišos.
Latviešu Avīzes, Nr.33 (16.08.1900)
1900. gads. 15. septembrī še tika izdarīta divu skolotāju meklēšana priekš Skaras un Rudes skolām. Ievēlēti tika skolotāji Šulca kungs iz Vārmes un skolotājs Sieciņa kungs, līdzšinējais Bārtes pagasta skolotāja palīgs. Līdz šim šejienes skolotāju algas apmērs nebija mazāk par 300 rubļiem, bet šoreiz pagasta vietnieki nolēma dot jaunievēlētiem skolotājiem tikai 250 rubļu algas. Šāda rīkošanās tiešām nožēlojama. Citos pagastos skolotājiem algas tiek paaugstinātas, bet pie mums Nīcā, rauga to viņiem pie izdevīga gadījuma pamazināt.
Balss, Nr.41 (11.10.1900)
1904. gads. [..] Rudas skolā darbojas skolotājs J.Krūmkalna kungs ar vienu palīgu pie apmēram 140 bērniem. Ievērojot skolēnu lielo skaitu, J.Krūmkalna kungs lūdzis tautskolu inspektora kungu, lai pagaidām uzdod šai skolai pieņemt vēl trešo skolotāju.
Baltijas Vēstnesis, Nr.276 (03.12.1904)
1905. gads. Skolēna Prātnieka dienasgrāmata. Parakstījies vecāks E. Prātnieks un skolotājs Krūmkalns
Sila “Meža sili”: “Skolā gāja no Otaņķiem. Mācības bija: bībeles stāsti, katķisms, dziedāšana, rēķināšana, lasīšana dziesmu grāmatā un bībelē. Uzvešanās skola bija laba. Lielākajiem bērniem vajadzēja noprasīt mazākajiem mācības. Bija internats. Internatā gulēja visu nedēļu. Mācības sākās 900.
Skolā nāca ar sarkaniem svārkiem, kulītes pār pleciem un pastalām kājās. Vakaros un rītos izvārīja kartupeļus, uzlēja tēju un paēda. Klases bija pārdalītas uz pusēm. Vienā pusē zēni, otrā pusē meitenes. Bija četras klases un divi skolotāji. Vakaros telpas izslaucīja skolotāji.”
1907. gads. Šā pagasta otrais skolotājs Zinovskis savu vietu atstāja un aizgāju uz Pēterburgu. Viņa vietā skolotāja vēlēšana nolikta uz 6. septembri. Uz minēto vietu bij pieteikušies 5 kandidāti: 2 skolotāji un 3 skolotājas, no kuriem personīgi bij ieradušies viens skolotājs un divas skolotājas. Tika ievēlēta skolotāja Saules jkdze. Alga 120 r. naudā un dzīvoklis ar apsildīšanu un apgaismošanu.
Liepājas Atbalss, Nr.36 (22.09.1907)
1907. gads. Otrais skolotājs vajadzīgs Nīcas pagastam, Grobiņas apriņķī, priekš šī pagasta Rudas skolas. Alga 250 rbļ. gadā pie brīva korteļa un apkurināšanas. Kandidātu kungi, kas minēto vietu vēlētos pieņemt tiek lūgti ierasties 13. decembrī 1907. g. plkst. 12 dienā ar vajadzīgiem dokumentiem Nīcas tiesas namā pie vietnieku pulka pēc nolīgšanas. Nīcā, 5. decembrī 1907. g. [..]
Liepājas Atbalss, Nr.69 (08.12.1907)
“Sabiedriskas dzīves Nīcā priekš pasaules kara nebija tikpat kā nekādas. Pastāvēja un darbojās tikai ugunsapdrošināšanas biedrība. Skolotāji paretam sarīkoja pa teātra izrādei. Tas bija viss. Reiz vienojās dibināt viesīgu biedrību, un lai tā varētu sekmīgi darboties, tad sastādīja pūtēju orķestri skolotāja K. vadībā; divi turīgi saimnieki, Aļļis un Piekšens, nopirka par savu naudu instrumentus, un orķestra dalībnieki kādu laiku mācījās pūst. Bet tad kādreiz — zem neganta alkohola iespaida — pūtēji paši samina un saspārdīja ar kājām savas taures, stabules un citus instrūmentus un sameta tos Bārtas upē. Tā Nīcas orķestris vārda pilnā ziņā nogrima upes dzelmē, pēc kam tas augšām nav vairs cēlies.”
J. Janševskis. Nīca. Rīga: Valsts vērtspapīru spiestuve, 1928
1908. gads. No Grobiņas apriņķa. Skolotāju maiņas. Skolotāja Berga kga vietā, kurš aizgāja uz Liepāju turienes bāreņu patversmē par priekšnieku, Grobiņā tika ievēlēts skolotājs Krūmkalns no Nīcas Rudes skolas. Viņa vietā par skolotāju Rudes skolā ievēlēts līdzšinējais otrais skolotājs Šķelta kgs. Krūmkalna kgs sabija Nīcā par skolotāju vairāk kā 20 gadus. Un tagad, kad K.kgs lūdza no pagasta zirgus un ratus, ar ko aizvest mantu iz Grobiņu, vietnieku starpā šā lūguma dēļ cēlās tik ass strīdus, ka lai novērstu šā strīdus tālāku attīstību, K.kgs turēja par labāk ņemt savu lūgumu atpakaļ. Tik maz atzinības materiālā ziņā Nīcas pagasts parāda savam ilggadējam skolotājam.
Liepājas Atbalss, Nr.119 (14.10.1908)
1909. gads. Augstākā skolu komisija atcēluse no pirmā skolotāja vietas Rudes skolas skolotāju Šķelti, tādēļ, ka tas neesot licis eksāmenu dziedāšanā. Tāpat atceltas minētās skolas otrā skolotāja A. Skujas vēlēšanas, jo vēlēšanu protokolā neesot uzrādīts cik balsis esot bijušas pret minētā skolotāja ievēlēšanu.
Liepājas Atbalss, Nr.100 (05.05.1909)
1912. gads. Otrais skolotājs vajadzīgs Nīcas pag. priekš Rudes skolas. Vēlēšana notiks 2. februārī 1912.g., plkst. 12 dienā, Nīcas pag. namā. Alga 270 r. gadā, brīvs dzīvoklis un apkurināšana.
Liepājas Atbalss, Nr.19 (24.01.1912)
1913. gads. Skolā aizliegts mācīt dziedāt. Nīcas Dziedāšanas biedrība lūdza Liepājas rajona tautskolu inspektoru atļaut šejienes Rudes skolā skolotājam Sariņam mācīt dziedātāju kori. Inspektors biedrības lūgumu atraidīja, savu lēmumu motivēdams ar to, ka dziedāšanas mācība velkoties līdz vēlam vakaram un tādēļ skolas telpas nevarot dabūt kārtībā līdz pirmdienas rītam, kad jāsāk pārējie skolas darbi. Senāk no tamlīdzīgām lietām nekā nezinājām un vairāki skolotāji mācīja dziedātājus, bet tagad tam visam strīpa pāri.
Latvija (dienas avīze), Nr.52 (04.03.1913)
1913. gads. Šo rudeni pie mums notika lielākas skolotāju maiņas. Rudes skolas pirmais skolotājs Šķelte aizgāja uz Liepāju par palīga skolotāju un otrais skolotājs Sariņš uz Vec-Auci pergimnazijā. Par pirmo skolotāju pārnāca no I Nīcas skolas pirmais skolotājs Dārznieka kgs un par otro skolotāju Veiduls iz Talsiem. [..]
Latviešu Avīzes, Nr.331 (11.12.1913)
1914. gads. [..] Vienu gadu Rudes skolā pāris mēnešus bija tādi 130 (lasi: simtu trīsdesmit) skolēnu. Iedomājieties jel katrs: 1 skolotājs – 130 skolēni. Vai tā nav ārprātība? [..]
Sadzīve, Nr.72 (05.07.1914)
1916.-1919. gads. Bijušās Rudes pamatskolnieces Laures (dzim. Auzas) Maigas Anša meitas atmiņas:
“Esmu dzimusi 1908. gada 14. decembrī. Rudes pamatskolā sāku mācīties ap 1916.-1919. gadu.
Rudes skola tad bija vienstāva ēka ar ieeju no otras puses. Pa labi roki atradās skolotāju istaba un dzīvoklis, pa kreisi roki viena klašu telpa, kur mācījās 1.klases un citu klašu skolēni. Skolā bija krāšņu apkure. Tanī laikā bija soli, kuros varēja iesēsties 7-8 skolēni. Skolotājiem nebija galdiņš, bet katedra.
Skolēniem pašiem bija jānes malka un jāizkurina krāsnis, pašiem ar slotām telpas jāizslauka, jo apkalpotājas skolai nebija.
Mācības sākās vēlā rudenī, kad sāka salt un uz lauka neko nevarēja darīt. Skolā nebija telpas internātam.
Visus mācību priekšmetus: ticības mācību, lasīšanu, rakstīšanu, rēķināšanu mācīja viens vecs skolotājs Grīnbergs vai Grunbergs. Skolotājam varēja būt ap 70 gadu.
Katru mācību dienu iesāka ar garīgas dziesmas nodziedāšanu.
Skolēni uz skolu ieradās dažādi apģērbti, jo kara gados daudzi dzīvoja trūcīgi. Daudziem bija lāpīts apģērbs, bet neviens par to nesmējās.
Atnākšana uz skolu bija grūta, jo toreiz ceļš bija izdangāts lielās bedrēs Daudzi skolnieki gāja taisni pa ganībām, kas stiepās no “Cērpu skrodera” līdz Tiļugiem. Kopganībās bija daudz lopu, jo tur pieņēma govis un aitas no plašas apkārtnes. Lielus plūdus pavasaros sagādāja Bārta, kas pavasaros izgāja no krastiem un pārpludināja plašu apkārtni. [..]
Pēc skolotāja Grīnberga atnāk skolotājs Dārznieks.
Skolā tiek iestudēta A.Brigaderes luga “Sprīdītis”. Sprīdīti spēlēja Daižu Pēteris. Pati Maiga Auza bijusi tikai meža meitiņa, kas dancojusi vienā krekliņā.
Skolotājs Dārznieks vadījis arī kori. Uz kori pulcējušies arī jaunieši, kas skolu jau beiguši. Jaunieši iesaistījušies arī teātra spēlē. Tanī skaitā arī Maiga Auza. Spēlējuši R.Blaumaņa “Ļaunais gars”. Izrādes notikušas skolā un, lai izveidotu skatuvi, kopā salikti skolas soli.
Pēckara gados dibināts arī pūtēju orķestris. Tajā aktīvāk dalību ņēmuši trīs brāļi Kalēji un Otaņķi no “Spunteļiem”.”
Pierakstīja 5.klases skolniece Dace Auza 1987. gada 27. martā
1918. gads. Andreja Otaņķa atmiņas:
“[..] Es sāku skolā mācīties 1918. gadā, apmēram decembra mēnesī. Atminos, ka sākām skolu apmeklēt tā ap ziemas vidu. Tas bija tāpēc, ka dažus iepriekšējos gadus, t.i. Pirmā pasaules kara gados (biju mazs puika) skolā bija novietoti krievu kara gūstekņi, mācības tad nenotika. Skola sāka darboties, kā jau rakstīju, 1918. gada decembrī. Skolā tad bija divas telpas vai kā tagad sauc – klases. Viena, lielāka telpa bija sētas pusē, kurā mācījās pirmziemnieki un otrziemnieki (tā toreiz sauca). Otra, mazāka, telpa bija ceļa pusē. Šeit mācījās jau lielākie zēni un meitenes. Pēdējā mācības gadā, t.i. 1922./1923.m.g., šinī klasē (IV) arī es mācījos.
Pirmais skolotājs bija sirms, vecāks vīrs, uzvārdā Grīnbergs. Viņš arī mācīja abās telpās. Variet, bērni, iedomāties, kādas tad bija mācības – viens skolotājs pa visu skolu.
Otro mācības gadu bija vēl viens skolotājs, jeb kā toreiz viņu sauca – palīgskolotājs – Danga. [..] Nākamā mācības gadā bija jauna skolotāja uzvārdā Malcerte, Kad es mācījos pēdējo gadu, tad par skolas pārzini bija Dārznieks (ar ūsām) un otra skolotāja bija Lidija Cēsniece. Atminos, viņai bija ļoti labs rokraksts.
Jūs jautājat, kādas bija mācības? Pamatā tādas pašas, kādas ir tagad. Tikai ar to starpību, ka tagad skolotājs māca savu klasi vai arī specialus priekšmetus (es domāju matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju, u.t.t. Tātad vielu var labā apgūt, saņemt labākas atzīmes. Ceru, ka jums visiem ir četrinieki un piecinieki!
Tanī laikā mums speciali ārpus mācībām nekādas pulciņu nodarbības nebija. Zēni paši sagudroja kādas spēles un tās tad arī spēlēja. Vienai tāds nosaukums bija – “gorod”. Ziemu, tad nodarbības notika uz ledus, bez šaubām, ar slidām.
Jā, mācījāmies arī teātra ludziņas, kuras uzvedām skolā. Atminos, viena tāda bija “Sprīdītis”, citas neatceros. Skolas sarīkojumos uzstājāmies arī ar dažādiem vingrojumiem. Sporta laukuma mums nebija. Mūsu skolu tad sauca par Rudes I pakāpes pamatskolu. [..]”
1919. gads. Nīca. Otaņķu izglītības biedrība “Stars” savā īsā pastāvēšanas laikā jau sarīko 27. dec. Rudes skolas namā otru nopietnu izrīkojumu, šoreiz Raiņa un Aspazijas vakaru par labu Raiņa “Tautas balvai”. Programma sekoša: Referāts par Raini un Aspaziju, deklamācijas un pēc tam deja. Domājams, ka arī šoreiz nīcenieki ievēros izrīkojuma nozīmi un ieradīsies jo lielā skaitā. Sākums plkst. 3 p.p.
Strādnieku Avīze., Nr.200 (25.12.1919)
Avoti: J. Janševskis. Nīca. Rīga: Valsts vērtspapīru spiestuve, 1928; Kronlīns, J.ļ Latvijas latvju pamatskolas, pirmskolas un bērnu dārzi 1922 /23. m. g. pirmаjā pusē. Rīga. 1923.
1923. gads. Rudes skolas telpās svētdien, 9.dec. notika teātra izrāde, sarīkota no Nīcas sporta biedrības “Ausma”, ap kuru pulcējušies vietējie progresīvākie jaunieši. Uzvestais viencēliens no Skuju Frīda “Nelaime nelaimes galā” nospēlēts tika labi, par ko jaunā aktieru trupa izpelnījās publikas atzinību.
Beigas tomēr noritēja ar “iemīļoto” izkaušanos, kura bieži vien liedz godīgam pilsonim apmeklēt Nīcas izrīkojumus.
Strādnieku Avīze., Nr.287 (19.12.1923)
1923. gads. Nīcas-Rudas I pakāpes pamatskolā sarīkos pārējo Nīcas pagasta I pakāpes pamatskolu bērnu svētkus.
Kurzemes Vēstnesis, Nr.96 (03.05.1923)
1923. gads. “No Nīcas Otaņķie. Bērnu svētki. Otros vasaras svētkos pie mums tika noturēti Rudes un Otaņķu pamatskolu apvienotie bērnu svētki ar bērnu darbu apskati, dziesmām, rotaļām un vingrošanu. Nesaktoties uz jauko laiku, skaista izrīkojuma vietu un rūpīgo sagatavošanu, bērnu svētki bija vāji apmeklēti Iemesls tam – bērnu vecāku nosodāmi neapzinīgā izturēšanās un arī vietējās izglītības biedrības „Stars" netaktiskā rīcība. Šī pēdējā, varbūt pa daļai, apstākļu spiesta, bet galvenām kārtām valdes vairākuma skolai naidīgās uzvešanās dēļ, sarīkoja netālu, kādā pļavmalā savu dejas balli. Pie zināmiem apstākļiem, šādam izrīkojumam būtu neizbēgami jābankrotē, bet pie mums, pateicoties vietējās jaunatnes zemajam garīgās attīstības līmenim, viņš guva “lielu uzvaru” pār bērnu svētkiem. Mūsu jauniešu dzīves degpunkts – visādu veidu “šīberi”, tamdēļ katrs izrīkojums Nīcā spiests bankrotēt, ja vien galvenā vietā nav nostādīta deja ar krietnu “iesviķošanu” (piem., tāds liktenis bij arī pārējo Nīcas skolu apvienotiem bērnu svētkiem “Lejniekos”. Bet kādi tad nu ir tie priekšnesumi uz kuriem mūsu jaunatne krīt kā mušas uz medu! – Piem., augšminētā izglītības biedr. Zaļumballē kāfds vīrs gribēja nosist savu sievu, kāds brālis sagriezis savu māsu, kā arī daudz tamlīdzīgu kaušanās skatu bij redzami. Lai gan bufete skaitījās bez reibinošie dzērieniem, tak, laikam uzkožamie reiba, jo maz varēja saskatīt galvu, kuras nestāvētu “pašā zemes centrā”.
Līdz šim Otaņķi tiešām bij viens no gaišiem, ja ne visgaišākais stūrītis Nīcā, jo sevišķi to pārstrīpoja vietējā izglītības biedrība ar savu darbību. Tagad ar katru izrīkojumu mēs pārstrīpojam tuvošanos Nīcai un kā gan lai arī nē, ja reiz “izglītības” biedrība skolu un skolēnu izrīkojumus uzskata par apkarojamiem un savus bērnus par tādiem, kurus “tikai par 1000 rbļ.., reizi nākošgad varēs laist biedrības mājā. Kungi no izglītības biedrības valdes, kas tagad priecājas par “pogu izgriešanu” skolām, ved tiešām visbēdīgāko “strausu” politiku. Jūs padarat bēdīgu ne tikai savu tagadni, bet apkarojat arī savu nākotni, jo jūs juhS tatschs ncdo
masat, ka meenigi teļos juhsu uahkotne! Wis-
behdigàk dij noskatitees ns teem behruu ve>
zakeem uu peederigeem, kuri lcelos puhlos
stahmeja ais schoga, noskatidamees samu bchr-
nn preekschncsumas, un pee tam aisgahja us
konkurejoscho saļumballi.
Wispahrigi, Njhzas pagasta semais gaii-
gais lihmenis lcek wişeein gaischakeem ļaudiin
un şewişchki weelejeem stolotajcem slehglees
zeeşchakàs rindās, jo ir jau ustrauzoschi mehls
laiks ,'ahkl encrgistlikn zihnn ar pahrplnhsto-
scho sektantismn, apkarot seļtan:ismam sekojo-
>chv pahruiehra schupibu, nn huli-
ganisma teeksmes jaunatne. Kaut jel projeklc-
jamais tautas nams Nihzà iimchrnos par
schahdn kultūrai eclu lausoschu eestahdi. Lai
. tas là Mareta nvtikl, — misu apsinìgako pil
sonn peenahkums ir apmeenolees un pabalsti!
scho pasahkumu. Mums buhiu jauosarkst, ja
ichis pasahkums mehl tikai pnsdsimis mirin:
mehl mairaļ ja gaismu eeraudsijis, no-
grimtn alkol)vla dubļos. Rekamesimees. . . ,
Elektrons.”
Kurzemes Vēstnesis, Nr.126 (10.06.1923)
1923. gads. Ar S.M. Lauksaimniecības departamenta pabalstu nākošā pavasarī paredzēti ierīkot pie vesela tīkla pamatskolu attiecīgam novadam un laika prasībām piemērotus dārzus, kurus jaunsaimnieki varēs ņemt par piemērus saviem jaunierīkojamiem augļu dārziem. Minētos dārzus jau līdz šim ir nodomāts ierīkot sekošos apriņķos, pie sekošām pamatskolām: [..] un Liepājas apriņķi pie Nīcas “Rudas” pamatskolas.
Latvijas Lauksaimnieks, Nr.17 (01.09.1923)
1924. gads. Nīcas Rudes pamatskola sarīko otros Lieldienu svētkos, 21. aprīlī š.g., Rudes skolas telpās skolēnu vakaru ar sekojošu deju un rotaļām pie labas ragu mūzikas. Programmā: teātris, deklamācijas un dažādi skolēnu priekšnesumi. Skolas telpas minētā izrīkojumā būs krāšņi dekorētas un iluminētas. Vakara rīkotāji, kā mazie, tā arī lielie, ir pielikuši daudz pūļu, lai vakaru kuplinātu un tāpēc skolas labvēļi un cienītāji tiek laipni lūgti caur savu ierašanos pabalstīt rīkotājus. Atlikums par labu skolas mācību līdzekļu iegādāšanai. Skolas padome
Jaunais Rīts, Nr.31 (17.04.1924)
1924. gads. “[..] Nīcas-Rudes pamatskola sarīkoja skolēnu vakaru 21. apr. izrādīja P. Boguļa bērnu lugu: «Kurp ved jūsu ceļš?" Tad sekoja deklamācijas, kuru lielais skaits
nesa priekus un smieklus klausītājiem, bet publikai tomēr nebija pacietības viņas uz
manīgi noklausīties. Skolas telpas bij dekorētas ar brūklenāju vaiņagiem, gleznām un dažādiem izgreznojumiem. Apmeklēts bija ļoti labi. Skolas telpās bij izliktas pretalkohola lapas ar dažādiem zīmējumiem par alkohola ļaunām sekām. Varbūt sakarā ar to piedzērušies jaunekļi bij redzami daudz mazākā skaitā kā citos izrīkojumos un kautiņi nenotika, kas pie mums parasta lieta. Ezis.”
Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā, Nr.18 (04.05.1924)
1924. gads. Nepielaižama rīcība. Nīcas sporta biedrība “Ausma” bija sasaukuši svētdien, 11. maijā, plkst 10 no rīta Rudes skolā 1. kājbumbas teorisko un praktisko kājbumbas apmācību. Viss būtu ļoti labi un pat apsveicams solis, bet par nožēlošanu pats priekšnieks bija aizgājis baznīcā “nokratīt” grēkus. Noteiktā laikā bija sanākušas kādas trīs personas. Vēlāk atnāca palīgs ar kājbumbu un ar daži cilvēki un sākuši apmācīties “praktiski”. Vēlāk vēlējies, lai liekās klāt pie kājbumbas katris 80 sant. Daži esot piemetuši, vai tad biedrība tik nabage, ka nevar nopirkt kājbumbu? Uz to dabujuši paskaidrojumu, ka kasē apmēram esot 1500 rbl., bet kasierim neesot naudas (jāpiezīmē, ka pagājušo rudeni kasē bija tuvu pie 8000 rbl.).
Visu laiku bija dzirdams, ka Nīcā neesot puikas, kas sportu mīļo, bet nu jāsaka, ka “puikas” gan ir, bet trūkst labu organizētāju. Cerēsim, ka nākotnē viss būs labi. Sporta nozīmi, man liekas, labi saprot skolas jaunatne, kas visu laiku nosēdējuši pie grāmatām. Veselā miesā mājo vesels gars – lai šī ir mūsu devīze, tādēļ centīsimies, varbūt to panāksim. [..]
Jaunais Rīts, Nr.39 (15.05.1924)
1924. gads. Rudes skolas telpās vietējā zemnieku savienības nodaļa sarīko sapulci un groziņu vakaru, kuru laikrakstā nopeļ kāds ar pseidonīmu “Zemes dēls”, vērtējot, ka skolas telpas pataisītas par kumēdiņu būdu.
Strādnieku Avīze., Nr.250 (02.11.1924)
1924. gads. Zemnieksavienībnieku lustes. Nekur gan laikam tik “omulīgi” neiet kā “Dižā” Nīcā. Tā, svētdien, 26.oktobrī, sarīkotos no Latviešu Zemnieku savienības Nīcas nodaļas pļaujas svētkos - zemnieku dienā gāja sevišķi jautri pie Rudes pamatskolas. Netrūka arī jautrības skolas telpās, kur jaunie ļaudis pavadīja vakaru dūmu un putekļu tvaikā. Kamēr jaunie ņēmās ar dejošanu, tikmēr vietējie saimniektēvi un mātes, nodaļas biedri par ēkas otru galu – ar triekšanu un žūpošanu. Gala iznākums bija tas, ka daudzi nezināja, kur paši atrodas. Cits vāļājās pa skolas puķu dobēm, cits pa sētas dubļiem… Labi bija tam, kuru paziņas atspirdzināja no lielā dzēruma reiboņa, pabāžot zem pumpja un tādējādi sniedzot tiem pirmo palīdzību ar auksto bādi. Lai gan zemnieksavienībnieki-nīcenieki nodaļas biedri vēlas kaut tādi vakari tiktu jo biežāk sarīkoti, tad pārējie iedzīvotāji tomēr vēlētos kaut tas būtu pirmais un pēdējais. Sarīkojums rāda cik maz vēl nīcenieki nākuši pie apziņas par cilvēka nāvīgāka ienaidnieka – alkohola kaitīgumu. Aculiecinieks.
Strādnieku Avīze., Nr.261 (15.11.1924)
1924.gads. Atsaucoties uz iepriekšējo rakstu, kāds oponents raksta, ka “Tādus rakstus arvien par saimniekiem raksta “Strādnieku avīze”. Laikam gan mūsu sociālisti iedomājas, ka tikai šiem tiesība iedzert brandavu, bet zemnieks, ja pļaujas svētkos iedzer, tad tā ir noziedzība.”
Jaunais Rīts, Nr.94 (24.11.1924)
1925. gads. Skolas jubileja. Tekošā māc. gadā paiet 50 gadi kopš atvērta Nīcas-Rudes pamatskola. Lai atzīmētu šo darbības posmu, skolas padome vakar sarīkoja 50 gadu jubileju. Satikās agrākie skolas biedri, kas dalījās vecās atmiņās.
Rīgas Ziņas, Nr.109 (18.05.1925)
1925. gadā Nīcas Rudes pamatskolā uzsāk darbību koris.
Tautas Druva, Nr.22 (03.07.1925)
1926. gads. Nīcas-Rudes kora un dramatiskie pulciņi nodibināja L.K.V.b. nodaļu ar sēdekli minētā skolā.
Latvijas Sargs, Nr.10 (14.01.1926)
1926. gads. Parauga dārzu pie Nīcas pagasta Rudes ciema pamatskolas ierīkos Latv. Lauksaimn. Ekonom. sabiedrība.
Rīgas ziņas apvienotas ar Latvijas Vēstnesi, Nr. 149, 09.07.1926.
1926. gads. Šā gada pavasarī vietējam Rudes skolas pārzinim Dārznieka kungam tika no Liepājas apriņķa skolas valdes dots priekšraksts atstāt skolotāja nodarbošanos Liepājas apriņķī, sakarā ar viņu sistemātiskām intrigām un apmelojumiem darba kolēģiem un izglītības iestāžu darbiniekiem. Kā dzird, viņš pārcēlies uz Kandavu. Tāpat arī pagasta padomē, kuras priekšsēdētājs viņš bija, viņš ienesa nezināmu intrigu stāvokli. [..]
Strādnieku Avīze., Nr.239 (23.10.1926)
1926. gads. “[..] No Nīcas (Liepājas apr.). Vietējā pagasta valde stājusies sakaros ar Latviešu Lauksaimnieku Ekonomisko Sabiedrību par parauga dārza ierīkošanu pie Nīcas pag. Rudes ciema pamatskolas. Pagasta valde apņēmusies iestrādāt zemi, bet Latviešu Lauks. Ekon. Sabiedrības dārzkopības sekcija izsniegs stādāmo materiālu — augļu kokus un krūmus. Pēc dārza ierīkošanas Nīcas pagasta valdei jāuzņemas ta kopšana un uzturēšana. Lai nāktu skaidrībā kāds stādāmais materiāls būtu noderīgs un izstrādātu dārza plānu, 4. decembri uz Rudes ciema pamatskolu bija izbraucis Latviešu Lauksaimnieku Ekonomiskās Sabiedrības dārzkopibas speciālists J. Plaudis, kurš uz vietas iepazinās ar apstākļiem. Šejienes pagasta ir loti daudz sīkgruntnieku, kurus zemes trūkums spiež nopietni padomāt par intensīvākām kultūrām, lai segtu izdevumus ar ienākumiem. Starp citu ir izplatīta sīpolu audzināšana. Dažam sīkgruntniekam ir pat līdz pūrvietai zemes, aizņemtas ar šo dārzaju. Šogad lētās sīpolu cenas liek jau padomāt par citu augu kultivēšanu. Pašlaik nīcenieši spiesti pārdot mēru sīpolu (apmēram 7 kg) par vienu latu, kas, samērā ar agrākiem gadiem, ir par daudz zema cena. Pirms kara še audzēja daudz zemeņu. Tagad šo ogu dārzu nav daudz, bet to tiesu sāk piegriezt vērību mārrutku audzināšanai. Tie padodas šeit labi un par mārrutkiem dabu 50 sant. par kilogramu. Bez šaubām, ja būtu noorganizēta nosūtīšana uz citurieni, par mārrutkiem
dabūtu vēl lielāku cenu. Cerams, ka turpmāk tam lauksaimnieki piegriezīs lielāku vērību.”
Zemkopis, Nr.51 (22.12.1926)
[Rudes skolas bilde]
1927. gads . Stāsta Ilze Sneibe (Anša meita):
“Rudes skolā mācījusies no 1923.-1927.g. Rudes skola tajā laikā bija četrgadīga. No skolotājiem, kuri tajā laikā strādāja, atceras četrus: skolotāju Plauktiņu, Vēzīti, Beņķīti, Dārznieku. Vienlaicīgi skolā strādājuši tikai divi skolotāji. Skolotāji nebija vietējie. Mācību laikā skolotāji dzīvojuši šeit pat uz vietas skolas bēniņu stāvā, bet vasarās uz vietas nav bijuši. Klases bija apvienotas pa divām. Mācību priekšmeti bijuši: ticības mācība, latviešu valoda, aritmētika, zīmēšana, dziedāšana, rokdarbi, vingrošana, dabas mācība, ģeogrāfija, vācu valoda, veselība.
Katru rītu mācības ir iesāktas ar lūgsnu “Tēvs mūsu…”, kuru ir noskaitījis katru reizi viens skolēns. Skolēni nodziedājuši kopēju garīgu dziesmu harmonika pavadījumā. Tad ir sanākusi visa skola kopā vienā klasē.
Svētku skolā ir bijis maz. Pamatos tikai Ziemsvētki, tie ir organizēti plaši, kopā ar vecākiem un sabiedrību. Svētkos bijuši uzvedumi, skaitīti dzejoļi – gan latviešu, gan vācu valodā. Pēc tam ir bijusi arī dejošana. Uzstāties Ziemsvētkos ir bijis liels gods. Ir atzīmētas arī Lieldienas, bet kā – neatceros.
1. un 2. klasē skolēni ir rakstījuši uz tāfelītēm ar gripelēm, bet 3. un 4. klasē – pierakstu burtnīcās ar spalvu un tinti. Starpbrīžos skolēni uzvedušies diezgan draiskulīgi. Neviens skolotājs nedežūrēja, toties stundu laikā bij jābūt lielai kārtībai. Par sliktu uzvedību un dažādiem pārkāpumiem fiziskā veidā nevienu nesodīja. Lika stūrī stāvēt. Par lielākiem pārkāpumiem ziņoja vecākiem uz mājām. Vecāku sapulces nenotika. Pusdienas skolēniem nedeva. Bērni ēda līdzpaņemtās maizes. Deva siltu tēju.
Atceros šadus klasesbiedrus: Bernāti Margrietu (Māliņu), Ķepali Annu (Streņģu), Kāsi Miķeli, Neimanis Miķelis, Atteku Margrietu (dzīvo ASV), Silenieku Ansi (dzīvo Vācijā), Spirģi Annu (dzīvo Rīgā), Spirģi Margrietu, Mūrēnu Ievu (Štolceri), Gudriķi Katrīnu (dzīvo Liepājā), Jaunzemi Katrīnu (dzīvo Medzē), Alpēnu (miris).
Ir bijis tāds gadījums, ka viena skolniece Gudriķe nav mācījusies ticības mācības, jo tēvs esot bijis komunists un nav atļāvis. Meitenei atļauts šajās stundās sēdēt un nodarboties, ar ko viņa pati vēlas. Neviens neko nav aizrādījis.
Vienu reizi gadā uz skolu atbrauca arī inspektors. Pats klasēs runāja ar bērniem par dažādām lietām. Veica sarunas un pateica, vai skolēni zin labi vai ne. Tajā laikā skolā nav bijuši ne skauti, ne mazpulki, ne vēl kādas citas organizācijas. [..] Skolēnus, ja tiem bija sliktas zināšanas, atstāja pēc stundām. Citu neko pēc stundām nedarīja.”
Pierakstīja solotāja Daina Kalna 1990.g. februārī
[foto ar sk.Plauktiņu, Vēzīti, zēnam rokā karodziņi]
1927. gads. Skolai pagasts apkalpotāju nepiešķir, skolas padome nolemj, ka skolēni labprāt paši sev pusdienās izvāra tēju.
Jaunais Rīts, Nr.1 (03.01.1927)
1928. gads. Nīcas-Rudes I pakāpes pamatskola –
“Tā ir diezgan ērta mūra ēka un domāta sevišķi tā apgabala vajadzībām, kas atrodas Grobiņas pagasta robežām tuvāk, kā arī pa daļai pagasta centram,” raksta Jēkabs Janševskis 1928. gada grāmatā “Nīca”.
1930. gada 28. aprīlī Pieminekļu pārvaldē saņemts Nīcas-Rudes skolotājas A. Prencalau iesūtītais skolēnu folkloras vākums. Dziesmas pierakstīja 2. klases skolēni: Andrējs Aldermanis, Alberts Banazis, Katrīna Cera, Anna Kalna, Jēkabs Neimans, Jānis Sils, Maiga Stalta, Emīlija Tupesis un arī 1926. gadā 14 gadus vecā Maiga Lanka Upmaļciemā.
1934. gads
Kārļa Ulmaņa pārveidotais kultūras fonds piešķir pabalstus lauku kulturālām organizācijām - Nīcas Rudes pamatskolai - 100 Ls.
Pēdējā Brīdī, Nr.305 (11.12.1934)
1934. gads. Jauni skolu priekšnieki. Izglītības ministrs apstiprinājis sekošus tautu skolu pārziņus: [..] Nīcas “Rudes” pamatskolā E.Tinumu [..].
Pēdējā Brīdī, Nr.286 (18.11.1934)
1935./36. māc.g.
3 bildes ar 35/36.mg.:
1936. gads foto ar Rudes skolu 1936
1936. gads. “[..] No Nīcas-Rudes pamatskolas: «Nosūtot kvitējumu par 36 saņemtām grāmatām, skolotāju un skolēnu vārdā izsaku vissirsnīgāko pateicību draudzīgā aicinājuma ierosinātājam valsts un ministru prezidentam Dr. K. Ulmaņa kungam, kā arī visiem tiem, kuri sapratuši šī aicinājuma audzinošo nozīmi un devuši iespēju tikt skolai pie tik vērtīgām un glīti iesietām grāmatām. Ar sirsnīgu prieku izmantosim šīs vērtīgās balvas, kuras palīdzēs mums pacietībā un izturībā sekot mūsu skolas devīzei: «Esi godīgs, patiess un krietns, tad tavi darbi cels tevi, tavu tautu un zemi!» Šī gaisma, kas staros no dziļo un dzīvinošo domu pildītām lappusēm, būs ļoti liels atbalsts jaunatnes un tautas audzināšanā.»”
Jaunākās Ziņas, Nr.137 (20.06.1936)
1937. gads. “[..] Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa 28. janvāra Draudzīgam aicinājumam sekojuši Nīcas - Rudes pamaukolas skolēni un skolotāja, dāvinot Nīcas – Rudes pamatskolai gleznu. [..]”
Rīts, Nr.146 (30.05.1937)
1937. gads. “Grāmata - svēta manta. Draudzīgā aicina Juma veltes [..] Nīcas pag. Rudes I pak. pamatskola savākusi 53,50 ls radio aparāta iegādei. [..]”
Jaunākās Ziņas, Nr.135 (19.06.1937)
1937. gads. Rudes pirmās pakāpes pamatskolas pārzine - Paulīne Ārgalis.
Apriņķu un pagastu apraksti (1937)
1937. gada oktobrī Rudes skolas mājas grāmatā tiek veikts pirmie divi ieraksti par iemītniekiem, kas ieradušies:
“1.Skube, Kārlis, Jāņa d., dzimis 1883. gada februārī Latv.PSR Druvienas pag., neprecējies. Ieradies no Gaviezes pagasta, darbā uz nenoteiktu laiku. Nodarbošanās – skolotājs – skolas pārzinis. Pēc 10 gadiem veikts A.Ziediņa ieraksts “Miris”;
2.Bunķis, Karlīna Šarlote Alpa, dzimusi Liepājā, 1903. gada oktobrī, neprecējusies. Arī no Gaviezes pagasta. Skolas strādniece.”
1938. gads. “Mūsu zemes izdaiļošanas darbā. Meža dienas Nīcā, Sakā un Basē. 7. maijā pie Nīcas pag. nama un nespējnieku patversmes tika iedēstīti vairāki desmiti košuma krūmu un augļu kociņu. Pēdējos sadāvinājuši pag. iedzīvotāji nespējnieku nama dārza ierīkošanai. Tiešām cildens piemērs: rūkties par nespējnieku mītnes iedzīvotāju labklājību. Kociņu stādīšanā ņēma dalību apr. vec. agronoms Jēkabsons.
8. maijā pie Rudes pamatskolas notika plaša koku un košuma krūmu
dēstīšana. Kuplā skaitā sanākušiem stādītājiem uzrunu teica skolas pārzinis skol. Skube, noslēdzot to ar Dziesmu brīvai Latvijai. Pēc tam runāja inž.-mežkopis J. Lācis, izceldams mežu nozīmi un vērtību gan daiļuma, gan praktiskā ziņā. — Sanākušie stādītāji — pieaugušie un skolas jaunatne — ķērās čakli pie darba un no skolas uz visām pusēm gar ceļmalām iestādīja ap 200 kociņu.”
Kurzemes Vārds, Nr.106 (12.05.1938)
1939. gads. “Meža dienas Nīcā. Meža dienas Nīcā pagājušā svētdienā bija pulcinājušas daudz vietējo iedzīvotāju, lai apkoptu pie Nīcas-Rudes pamatakolas pagājušā gadā iedēstītos kokus un padarītu vēl krāšņāku tās apkārtni ar jaunu koku dēstīšanu.
Pirms meža dienas darbu izvešanas, tās dalībnieki pulcējās Rudes pamatskolā, kur meža dienu atklāja LLK Bārtas raj. agr. A. Valters. Pēc tam inž. mežkop. J. Lācis nolasīja referātu par meža dienu nozīmi. Tālāk sekoja skolas vīriešu kora dziesmas pārziņa K.Skubja vadībā un deklamācijas. Meža dienu darbos pēc tam piedalījās vietējie iedzīvotāji un skolēni, iedēstot daudz krāšņuma krūmu un koku. Tās pašas dienas vakarā skolas telpās LLK Bārtas raj. agr. A. Valters noturēja visai vērtīgu priekšlasījumu par kartupeļu audzēšanu, mēslošanu, kopšanu un izlietošanu kuru noklausījās ap 120 vietējo
iedzīvotāju. Priekšlasījumam sekoja viesīga dzīve. S.”
Kurzemes Vārds, Nr.101 (05.05.1939)
1939. gads. “ [..] Rudes 1. pak. pamatskola ir 60 g. veca, masiva mūra ēka, labi kopta; iekštelpas jāremontē. [..]”
Pagasta Dzīve, Nr.18 (15.09.1939)
4.roll ups
1940. gada oktobrī Rudes skolas mājas grāmatā tiek veikti nākamie ieraksti, ieradušies:
“3.Līnis, Natālija Alpa m., no Grobiņas, dzimusi Grobiņā 1909. gada decembrī. Skolas apkalpotāja (pēc 7 gadiem veikts ieraksts, ka izbraukusi uz Grobiņu, Lielo ielu Nr. 106, dz.1);
4.Kadiķis, Anna, Friča m., dzim. Durbes pagastā 1907. gadā, ieradusies no Gaviezes pagasta. Nodarbošanās: Rudes 4-kl. pamatskolā apkalpotāja. Izrakstījusies 1947. gadā.
1947. gada 1. septembrī Rudes skolas mājas grāmatā tiek veikti nākamie ieraksti, ieradušies:
“5.Priede Mirdza, Ernesta m., dzimusi Liepājā 1924. g. augustā. No Liepājas. Skolotāja Nīcas pagasta Rudes 4. kl. pamatskolā;
[foto Mirdza Sileniece (bij.Priede)]
6.Leiters Anna, Miķeļa m., dzim. Nīcas pag. 1904.g. 3. februārī, precējusies. Ieradusies no “Lauru” mājām. Nodarbošanās – apkalpotāja Nīcas pag. Rudes 4-kl. pamatskolā;
un viņas apgādībā bērni: 7. Leiters Arvīds, Pētera d., dzimis 1935. g. 31. augustā, 8. Leiters Vija, Pētera m., dzimusi 1941. g. 17. jūlijā un 9. Leiters Austra, Pētera m., dzimusi 1943. g. 23. septembrī. 1947.gada oktobrī ģimene devusies uz “Spriciem””.
1948. gada 15. septembrī Rudes skolas mājas grāmatā tiek veikts nākamais ieraksts, ieradusies:
“10. Kalnenieks Elza, Jāņa m., no Liepājas, Zāļu ielas 41-5. Dzimusi 1924. gada 12. augustā. Nodarbošanās – skolotāja Nīcas-Rudes 4.kl. pamatsk. 1950. gadā devusies uz “Božiem”.
1949. gads. 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā
1949. gads. Ap šo laiku Rudes skolas mājas grāmatā veikti nākamie ieraksti:
“11. Lībis Ženija, Jāņa m., dzimusi Jaunjelgavā 1901. gada 14.jūnijā, precējusies. Skolotāja.; un viņas meita:
12. Lībis Ināra, Eduarda m., dzimusi Rīgā 1940. gada 28. decembrī;
13. Embutnieks Katrīna, Miķeļa m., precējusies. Dzimusi Nīcā 1912. gada 27. jūlijā, ieradusies no Nīcas pagasta “Ciematiem” 1949. gada 7.oktobrī. Apkopēja;
14. Zass Dzidra, Ermaņa m.. Dzimusi Saldū 1928. gada 27. aprīlī. Ieradusies 1949. gadā no Liepājas, Fabrikas ielas 9/11-8. Skolotāja. Pēc gada aizgājusi uz Aizputi;”
1949. gads. “[..] Rudes un Otaņķu skolās šajā vasarā izdarīs tikai sīkākus remontus: izlabos krāsnis, apmetumu, grīdas un logus un izbalsinās telpas. Vajadzīgais materiāls jau sagādāts, un darbus uzsāks tuvākajās dienās. [..] Abas skolas pilnīgi apgādātas ar malku.”
Komunists (Liepāja), Nr.152 (30.06.1949)
1950. gads. “[..] Durbes un Vaiņodes vidusskolu, kā arī Nīcas - Rudes pamatskolas un vēl dažu citu skolu skolotāju kolektīvi sasnieguši teicamus panākumus mācību sekmju uzlabošanā. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.9 (11.01.1950)
1950. gads. “[..] Ja arī lielākā dala skolu šodien ir rūpīgi sagatavojušās skolēnu
uzņemšanai, [..], tad tomēr to nevar teikt par tādām skolām, kā Jūrmalciema un
Rudas skolām, kur vēl nav pabeigti skolu remonti. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.207 (01.09.1950)
1950.gads. Ap šo laiku Rudes skolas mājas grāmatā veikts nākamais ieraksts:
”15. Valdmanis Edgars, Žaņa d., dzimis Aizputes raj., Klosteres pag. 1928. gada 29. decembrī, precējies. Ieradies no Liepājas, Augustes ielas 3-1. Uz darbu, uz 3 mēn. Skolotājs Nīcas-Rudes pamatskolā;
16. Krūziņš Elizabete, Kāsla m., dzimusi Rendas pag. 1925. gada 18. oktobrī. Ieradusies no Liepājas 1950. g. 24. augustā. Skolotāja. 1952. gadā pārcēlusies uz Vaiņodi;
17. Vilsons (no 1952. gada Dobele) Velta, Kriša m., dzimusi Vecpils pag. 1930. g. 31.augustā. Ieradusies no Liepājas 1950.g. 30.augustā. Skolotāja. 1953. gadā pārcēlusies uz Nīcas pagasta Brušvītu ciema “Ceriņiem”.”
1951. gads. “[..] Ciema un kolchoza vadība nopietni rūpējās, lai malkas pievešanu kolhoznieki uzsāktu nekavējoties, un šo darbu visā pievešanas laikā vadīja un kontrolēja. [..] Līdzīgas sadarbības rezultātā malkas piegāde pabeigta Otaņķu un Rudes pamatskolām. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.72 (28.03.1951)
1951. gads. “[..] Katrā septiņgadīgajā un pamatskolā varēja ar labām sekmēm strādāt lauku jaunatnes vakara skolas filiāles. To parādīja Vērgales septiņgadīgas un Medzes-Sķēdes, Nicas-Rudes un Papes pamatskolu darbs. Vakara skolu pie Vērgales septiņgadīgās skolas beidza 5 jaunieši. Medzes-Sķēdes pamatskolā (pārzine Bilkena) 1950/51. mācību gadu uzsākot, vakara skolā mācījās 12 jaunieši. No tiem mācību gadu sekmīgi beidza 6 jaunieši. Nīcas-Rudes pamatskolā (pārzine Lībe) no 7 jauniešiem 5 beidza sekmīgi mācību gadu un vienam bija rudens pārbaudījumi.
Ja tā būtu strādājušas lauku jaunatnes vakara skolas filiāles pie visām rajona vidus-, septiņgadīgām un pamatskolām, tad vakara skola nebūtu darbu pabeigusi ar tik neapmierinošiem rezultātiem. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.228 (28.09.1951)
1951.gads. “[..] Skolēnu komplektēšanas rezultāti vakarskolā ir labāki nekā pagājušajā mācību gadā. Pieteikušies vairāk nekā 200 jauniešu. Vairāki dienas skolu vadītāji, skolotāji kopīgi ar komjaunatnes organizācijām panākuši, ka vakara skolai pieteicies diezgan ievērojams jauniešu skaits (Grobiņas vidusskolā, Tadaiķu, Vērgales septiņgadīgās skolās, Rudes pamatskolā). [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.242 (14.10.1951)
1951. gads. Ap šo laiku Rudes skolas mājas grāmatā veikti nākamie ieraksti:
18. Embutnieks Katrīna, Miķeļa m., dzimusi Otaņķu ciemā 1912. gada 27. jūlijā. Apkalpotāja;
19.Dobelis Konrāds, Jēkaba d., dzimis Bārtas pag. 1928. gada 2. oktobrī, ieradies no Otaņķu p. Prenclava 1952. gadā. Nodarbošanās: kolhoza “Zelta Zvaigzne” agronoms, 1950.g. strādnieks Liepājas MTS. 1953. gadā pārcēlies uz Nīcas pagasta Brušvītu ciema “Ceriņiem”;
20. Bilkena Aina, Viļa m., dzim. Rīgā 1923. gada 16. oktobrī. Pārcēlusies no Medzes ciema Šķēdes pamatskolas. Skolas pārzine. 1956. gadā pārcēlusies uz Otaņķu skolu;
21.Bilkena Biruta, dzimusi 1945.gada 30.janvārī;
22. Bilkens Imants, Ādolfa d., dzimis Ļeņingradā 1916. gada 5. septembrī. Pārcēlies no Jelgavas raj., Jaunsvirlaukas c.p. “Bajāriem”. Zelta zvaigzne kolhoznieks. 1953.gadā pārcēlies uz Mielavu mājām Otaņķos;
23. Krastiņa Mirdza, Ģirta m., dzimusi Tāšos 1927. gada 27. maijā. Ieradusies no Papes. Skolotāja.”
1953. gads. “[..] Ļoti svarīgs ir jautājums par skolu darbības paplašināšanu. Redakcija saņēmusi vairākas vēstules gan no jauniešiem, gan bērnu vecākiem, no kurām jāsecina, ka pamatota šodien ir prasība pārorganizēt Nīcas septiņgadīgo skolu par vidusskolu un
Rudes četrgadīgo par septiņgadīgo skolu. [..]´
Komunists (Liepāja), Nr.165 (23.08.1953)
1953. gads. “Jautājums par Rudes skolu jānokārto līdz galam.
Kolchozu saimniecībai nostiprinoties, laukos arvien plašāk pieaug vajadzība pēc izglītotiem kadriem. To labi izprot lauku darbaļaudis un cenšas saviem bērniem dot jo vispusīgāku izglītību. Pirmais solis uz to septiņgadīgās izglītības realizēšana. Daudziem Otaņķu ciema iedzīvotājiem tā līdz šim sagādāja zināmas grūtības. Ciemā gan bija divas skolas, bet abas četrgadīgās. Kolchoza «Zelta zvaigzne» teritorijā dzīvojošie bērni mācījās Nīcas septiņgadīgajā skolā, uz kuru varēja tikt, pārceļoties ar prāmi vai laivu pāri upei. Pavasarī, ledus iešanas laikā, bērniem mācības nācās pārtraukt.
Šajā mācību gadā vienu no Otaņķu ciema četrgadīgajām skolām Rudes skolu pārorganizēja par septiņgadīgu mācību iestādi Par to, ka šī skola bija ļoti nepieciešama, liecina tāds fakts, ka 5., 6. un 7. klasēs pieteikušies ap 70 skolēnu. Liekas, ka par skolas pārorganizēšanas vajadzību nebija ko šaubīties attiecīgajām rajona vadošajām iestādēm. Jo ar laiku, skolēnu skaitam pastāvīgi pieaugot, arī pārējās četrgadīgās skolas pār
kārtos par septiņgadīgajām. Bet tā, diemžēl, nebija. Daudz laika zaudēja kolchoznieki un pārējie bērnu vecāki, lai organizētu delegācijās un brauktu uz Liepāju pārliecināt rajona Izpildu komitejas vadību. Ja vecākus neatbalstītu partijas rajona komitēja, septiņgadīgo skolu tā arī neatvērtu. Ar daudzajām braukšanām, sapulču organizēšanām utt. tomēr nācās kavēt tik daudz laika, ka labi sagatavoties jaunajam mācību gadam skola vairs nepaspēja.
No kļūdām jāmācās. Nekādiā gadījumā nedrīkst jautājumu par Rudes septiņgadīgo skolu mierīgi noguldīt aktu vākos līdz pat nākamā mācību gada sagatavošanas periodam par cik vēl šodien šajā skolā daudz līdz galam nenokārtotu
lietu.
Pašlaik daļa Rudes skola novietota kolchoza «Zelta zvaigzne» bijušā kantora telpās, kuras - atbrīvoja ar kolchoza pilnsapulces lēmumu. Tā strādāt nākamgad nevar. Vai nu Otaņķu ciemā jāuzceļ jauna skola, vai arī vecajai skolai jāizbūvē otrs stāvs. Kā vienā, tā otrā gadījumā vajadzētu jau laikus padomāt par projektu sagatavošanu, vajadzīgo līdzekļu un būvmateriālu sagādi. Daļu būvmateriālu varētu sagādāt
kolchozs «Zelta zvaigzne», jo tam ir ķieģeļu ceplis. Arī rajona izpildu komitejas
Izglītības nodaļai vairāk jāatbalsta Rudes septiņgadīgā skola, lai tās sekmīgu darbu nekavētu mācību līdzekļu un kabinetu trūkums.
R. Ronis,
Nīcas mežniecības mežzinis”
Komunists (Liepāja), Nr.179 (12.09.1953)
1953. gads. Rudes skolas mājas grāmatā veikti nākamie ieraksti:
“24. Purvlīce Rita, Augusta m., dzimusi Rīgā 1930. gada 22. augustā, neprecējusies. Ieradusies 1953. gada 1.septembrī no Tukuma rajona Slampes ciema. Rudes skolā direktore. Nākamajā gadā pārceļas uz Otaņķu ciema “Lībiešiem”;
25. Kutikova Ludmila, Ivana m., dzim. Kaļiņinskas apg. Bežeckā 1930. gada 22. augustā. Neprecējusies. Ieradusies no Kandavas rajona Aizdzires ciema. Krieviete. Skolotāja. 1955. gadā pārceļas uz Rucavas “Pabērziem”;
26. Blīmchen-Blūma Elga, Kārļa m., dzim. Daugavpilī 1934. gada 21.janvārī, neprecējusies. No Cēsīm 1954. g. Direktore;
27. Freimane Austra, Jēkaba m., dzimusi Rucavā 1929. gada 24. decembrī. No Rucavas. Apkalpotāja. 1956. gadā devusies uz Otaņķu “Mazdirnēniem””
1953. gads. “[..] bb. Ansone un Purvlīce Rudes septiņgadīgā skolā rūpīgi gatavojas ķatrai mācību stundai, sistemātiski nodarbojas ar savas kvalifikācijas un politisko zināšanu līmeņa pacelšanu un tāpēc katru nodarbību klasē izved augstā Idejiski teorētiskā līmeni,
panāk labu sekmību. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.237 (04.12.1953)
1953. gads. 1. septembrī atklāta Rudes septiņgadīgā skola
1954. gads. “[..] PSRS Savienības Padomes un Tautību Padomes vēlēšanu iecirknis Nr. 168/116, Otaņķu ciemā. Centrs Rudes četrgadīgā skola. Vēlēšanu iecirknī ietilpst Otaņķu ciema administratīvā teritorija. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.18 (26.01.1954)
1954. gads. “[..] Pagājušā gada 1. septembrī ar partijas rajona komitejas un izpildu komitejas gādību atklājām Rudes septiņgadīgo skolu. Tas bija priecīgs notikums Otaņķu
ledzīvotājiem un sevišķi bērniem. Šogad skolas pārbūvei valdība bija atvēlējusi 30 tūkstoš rubļu, un tāpēc 1. septembrī Rudes skolā sākās mācības jaunās, pārbūvētās un glīti izremontētās telpās.[..]
A. Ronis, Liepājas rajona un Otaņķu ciema darbaļaužu deputātu padomju deputāts
Komunists (Liepāja), Nr.183 (15.09.1954)
1955. gads. Jauno lopkopju pulciņš Rudes septiņgadīgajā skolā.
Pagājušajā rudeni LĻKJS Liepājas rajona komiteja, vadoties no komjaunatnes 12.kongresa lēmumiem. leteica paplašināt jauno naturālistu darbu skolās,
nodibināt jauno lopkopju pulciņus.
levērojot šo ieteikumu, Rudes septiņgadīgās skolas pionieru vienība sarīkoja vairākas ekskursijas uz lauksaimniecības arte|a «Zelta zvaigzne» putnu un jaunlopu fermām. Tur redzētais ieinteresēja skolēnus un, atgriezušies no ekskursijas, viņi Izteica vēlēšanos uzņemties šefību par Jaunlopu fermu «Ažēnos». Pionieru aktīva sanāksmē apsprieda veicamos pasākumus, lai skolēni apgūtu praktiskas iemaņas jaunlopu apkopšanā, iemācītos sastādīt barības normas, dienas režīmu utt.
Noorganizējām jauno lopkopju pulciņu. Darbu sākām ar teorētisko zināšanu apgūšanu un tikai pēc tam ķērāmies pie praktiskām nodarbēm. Liels bija pulciņa dalībnieku prieks, kad katram no tiem «Ažēnu» fermā iedalīja savu jaunlopu. Ar lielu
rūpību skolēni gatavoja dēlīšus ar uzrakstiem, laboja barības siles.
Pulciņu sadalījām divās grupās. Par grupu vecākiem izvirzījām 7. klases skolnieci pionieri Ainu Pūri un 4. klases skolnieci Laimu Roni. Grupu vecākās kārto un kontrolē jauno lopkopju darbu, aizrāda uz k|ūdām un paviršībām, uztur sakarus ar skolotājiem un jaunlopu fermas vadītāju. Labus sasniegumus darbā parāda pionieres Skaidrīte Jurševska. Ausma Leitere, Velta Kalna un Austra Ķepale. Viņu uzraudzītās telītes un bullīši pieņemas svarā, ir tīri.
Skolēni iemācījušies sastādīt barības normas, dienas režīmu, noteikt lopu dzīvsvaru, izmērīt tos u.c. Pulciņa darbs veicinājis biedriskas izpalīdzības, kolektīvas sadarbības, apzinīgas disciplīnas un sacensības gara ieaudzināšanu skolēniem.
Lai praktizētos arī lauksaimniecības nozarē, pionieri un skolēni apņēmušies apkopt 1 hektāru kukurūzas un izaudzēt 600 cent zaļās masas. Skolēni jau sadalīti brigādēs, Izvirzīti brigadieri, uzsākta pelnu vākšana papildmēslojumam.
R. Purvlīce,
Rudes septiņgadīgās skolas vecāka pionieru vadītāja
Komunists (Liepāja), Nr.54 (18.03.1955)
[foto ar telītēm un meitenēm]
1955. gads. “Pagājušajā sestdienā kolchoza “Zelta Zvaigzne” komjaunieši pirmorganizācijas sekretāres b. Kalējas rīkoja kūtsmēslu izvešanas talku. Talkā piedalījās 11 komjaunieši. Viņi ar četriem pajūgiem un traktoru “DT-54” uz 5 hektāru lielas kukurūzas sējplatības izveda ap 70 tonnu kūtsmēslu.
Vakar kūtsmēslu izvešanas talkā piedalījās ap 20 Rudes septiņgadīgās skolas skolēnu.
J.Ķepals”
Komunists (Liepāja), Nr.57 (22.03.1955)
1955. gads. “Telīt, manu draiskulīt! Kolchozā «Zelta Zvaigzne» vairākām brūnaļām bija atskrējuši teliņi. Teļu kopēja Maiga Pūre tos apkopa un nogādāja teļu kūtī — lai nu aug un pieņemas spēkā. Kad mazuļi no tālā ceļojuma bija atpūtušies, tie tūlīt mēģināja celties
uz savām nevarīgajām kājelēm un pat mazliet palēkāt. Biedrene Pūre abas ar meitu Ainu pasniedza mazajiem pirmo piena devu — ne pārāk daudz un ne pārāk maz — tieši tik, cik sacīts noteikumos par pareizu teļu audzēšanu. Teliņi bija tādi muļķīši, ka neprata vēl pienu dzert, un tas viņiem bija jāiemāca. Ainai ļoti iepatikās brūnie lopiņi, kas ar mīkstu siltu purniņu tvēra pirkstus, kad viņa mācīja teļiem dzert.
Aina pastāstīja par mazajiem muļķīšiem savām draudzenēm Rudes skolā, kur pati mācījās septītajā klasē. Arī jaunāko klašu pionieri uzzināja par teliņiem, un visiem iegribējās tos apskatīt un pabužināt viņu mīkstos kažociņus.
Kādu dienu kūts durvis plaši atvērās, un teļu māja pieplūda pilna ar priecīgām, satrauktām skolēnu balsīm. Tie bija Rudes septiņgadīgās skolas III, IV un V klases pionieri, kas atnākuši ciemos pie kolchozā «Zelta zvaigzne» teliņiem.
Uz daudzajiem bērnu jautājumiem biedrene Pūre un Aina nemaz nepaguva uzreiz atbildēt. Tie bira kā kartupeļi no maisa.
— Kā sauc šo mazo lēkātāju? — prasīja Velta.
— Ai, ai, krustmāt Maiga, kāpēc viņš tam otrajam ēd ausi nost? — pārbijās Austra.
— Vai, šis melnais man apēda bikšu stilbu! Es pat nepamanīju. Ko nu mamma teiks? — vaimanāja Laimonis.
Bet Velta kā prātīgākā vaicāja:
— Kāpēc teliņiem veca kūts, bet govīm jauna un tik skaista?
Krustmātei Maigai jau arī pašai sirds sāpēja, ka viņas mīluļiem vēl jādzīvo vecajā kūtī, bez kādām labierīcībām, ja neskaita elektrisko apgaismošanu. Tāpēc uz šo jautājumu viņa atbildēja vispirms:
— Gan būs arī mūsu teliņiem visjaunmodīgākā kūts ar visām techniskajām ierīcēm, gan pienāks šis laiks. Gotiņām, mūsu piena devējiņām, taču vajadzēja uzcelt jaunu vispirms. Tās tagad slavenas visā Liepājas rajonā.
— Par biksēm nebēdā! — Aina mierināja Laimoni. — Tās tikai būs jāizmazgā. Bet uz priekšu esiet uzmanīgāki. Teļiem tāds paradums — zelēt visu, ko redz. Un Zemgalim auss arī paliks, kāda bijusi. Tas jau Ziedonis, kas cenšas dabūt to mutē kā bērns knupi.
Ak, kas bija pionieriem ko pārrunāt, ejot no kolchoza atpakaļ uz skolu! Galvenā runa, bez šaubām, iznāca par teļiem: visiem tie patika, un visi gribēja tos kopt.
— Uzņemsimies šefību pār viņiem! Palīdzēsim biedrenei Pūrei!
— Es kopšu Ziedoni! Es Liliju! — sauca pionieri cits caur citu. Un beidzot visu balsis tā sajuka, ka nekā vairs nevarēja saprast.
— Ziniet ko, bērni, sanāksim rīt kopā un visu sīki apspriedīsim! ierosināja vecākā pionieru vadītāja Rita Purvlīce.
Pionieri piekrita, nomierinājās un uzsāka savu iemīļoto dziesmu:
«Svešu jūru kuģi ostā,
Krastā mantas ceļ un liek.»
Pēc pāris dienām šie dziedātāji un vēl daži, pavisam piecpadsmit pionieru, nodibināja jaunlopu kopēju pulciņu. Ainu Pūri ievēlēja par pulciņa vecāko. Jūs varbūt domājat, ka vairāk neviens nevēlējās pulciņā strādāt? Nebūt ne! Visi pionieri gribēja kļūt
par jaunajiem lopkopjiem, tikai mazo teļu nebija pašlaik tik daudz, lai visiem to pietiktu. Nevar taču pieci cilvēki kopt vienu teļu! Un tā arī nolēma: kad kolchozā saradīsies vairāk teļu, pulciņā varēs iestāties arī citi pionieri.
Lai teļus izaudzētu par pirmšķirīgām govīm, tādām, kas dod 4000—6000 litru piena gadā un daudz gaļas, vispirms jāzina, kā to darīt. Dažs domāja, ka tā nav ne-
kāda māksla — dod tikai teļiem vairāk ēst, gan jau izaugs. Vēlāk jaunie lopkopji paši pārliecinājās, ka tas nebūt tā nav.
Vispirms pulciņā par visu vajadzēja sīki pārrunāt un tikai tad iet pie biedrenes Pūres, lai viņa neiedomātos, ka pionieri no teļu kopšanas nekā nejēdz.
Izrādījās, ka jāprot pareizi izstrādāt barības normas un aprēķināt katram teļam devu, sagatavot barību, noteikt ar mērīšanu ikdienas dzīvsvara pieaugumu un zināt
vēl daudz citu svarīgu lietu, kas nepieciešamas, lai dzīvnieki neslimotu, ātri augtu un izveidotos par produktīviem liellopiem.
leskatoties otrajā attēlā, uzreiz var nojaust, ka uzzināt visas šīs lietas ir ļoti interesanti, citādi taču bērni tā nesmaidītu. Tur redzam jaunos lopkopjus, kad viņi
mācās nosvērt teļu, izmērot to ar centimetru. Uz tāfeles lopiņu uzzīmējusi Austra, jo viņa ir pulciņā labākā zīmētāja. Dažs varbūt nodomās, ka šis teļš ļoti atgādina ēzeli. Bet kurš no jums var galvot, ka ēzeli nemēra gluži tāpat kā teļu?
Kad pulciņa dalībnieki pašu galveno par teļu kopšanu bija apguvuši, viņi posās uz darbu. Vispirms bērni uzšuva sev priekšautus, jo visi labi atcerējās, ka teļš tikko neapēda Laimonim bikšu stilbu un dažai labai — skolas kleitu.
Jaunie kopēji nolēma iet pie teļiem katrs divas reizes nedēļā: sakārtot aizgaldu, nosukāt teļus, palīdzēt sagatavot barību pēc normām, pabarot mazuļus un noteikt
to dzīvsvara pieaugumu.
Tā saposušies un paņēmuši līdzi gan zināšanas, gan labus nodomus, uzņēmīgie jaunlopu audzētāji devās pie teļu kopējas biedrenes Pūres, lai apspriestu turpmāko
darba plānu.
Bērni aizlika jaunos priekšautus un katrs izvēlējās sev teliņu. Trešajā attēlā jūs redzat, kā krustmāte Maiga māca meitenēm apkopt jaunlopus. Pašlaik viņa rāda Veltai, kā teliņš jāsukā.
Meitene ar puķaino priekšautu ir pulciņa vecākā Aina Pure. Ceturtajā attēlā viņa nodod mazo teļu Aldiņu vismazākajai kopējai Birutai Bilkenei. Birutai Alda ļoti patīk. Tā ir tik mīlīga, neveikla un nevarīga, kā jau mazulis, ko nemaz nav vērts turēt saitē. Biruta
atlaiž Aldiņu vaļīgāk un grib ar to parotaļāties, te — viens lēciens, un «neveiklā» Alda aizdrāžas pa lauku, ka sniegs vien noput. Ja Austra nebūtu aizskrējusi tai priekšā, nez vai Biruta to noķertu. Kā tas notika, paskatieties piektajā attēlā.
*
No tā laika pagājuši jau vairāki mēneši. Drīz būs nokusis viss sniegs un sazaļojuši lauki. Tad teļi varēs izlēkāties pa ganībām, cik tīk. Pagaidām tiem vel jāapmierinās ar īsajām pastaigām svaigā gaisā.
Tagad Rudes skolas jaunie lopkopji ieiet teļu kūtī kā pilntiesīgi saimnieki. Viņi labi zina visus teļu niķus un stiķus. Zina arī to, cik ļoti atkarīgs teļu dzīvsvara pieaugums
no pareizas barības devas. To viņi paši novērojuši, teļus barodami un noteikdami pieaugumu. Ja ievēro visus noteikumus un dod teļam tieši to, ko pieredzējuši zootechniķi atraduši par vispiemērotāko, teļš pieaug dienā līdz 700—800 gramu, bet, tiklīdz šos noteikumus neievēro, pieaugums nokrītas līdz 500 gramiem.
Nevar teikt, ka vienmēr viss izgājis gludi un bez nepatikšanām. Cik rūgtu brīžu jaunajiem kopējiem nebija jāpiedzīvo toreiz, kad teļi, pārlēkuši pār aizgaldu, apgāza
piena kannas un tikko nepārdzērās!
Cik asaru nenoritēja Astridai, kad cimdi tai bija iejukuši sienā un viens no tiem pazudis! Vai tur kāds brīnums, ka teļš to noturējis par obligāto devu un noēdis kopā ar dienas normu? Un kādi smiekli, kad tas beidzot atradās biedrenes Pūres istabā aiz
skapja, kur meitenes bija ģērbušās!
Reiz bijis arī tāds gadījums. Apkopušas teļus, Laima, Biruta un Austra Leitere gājušas uz mājām. Ceļā tās sākušas pikoties un laistīties ar ūdeni. Viss būtu beidzies
labi, ja nebūtu izgājis slikti: Austra bija sasaldējusies un saslima. Vairākas dienas viņai bija jākavē skola, un viņa nevarēja apciemot savu brūno mīluli kūtī. Lūk, kas iznāca: kopēja saslima, bet no teļiem līdz šim vēl neviens nav slimojis. Par to gan pirmkārt
jāpateicas galvenajai kopējai Maigai Pūrei. Taču čaklajiem palīgiem arī tur sava loma.
Teļu fermā jaunajiem lopkopjiem ir vēl citi draugi. Kad viņi ierodas, pirmais tos sagaida plušķainais Bonzis un saņem ar priecīgu riešanu. Uz kūti bērnus pavada runčelis
Dainis. Tas ir kupls un rūsgans kā lapsas aste. Bonzi mums neizdevās nofotografēt, jo tas aizbēga, bet Dainis — lūk, viņš ir sestajā attēlā, iepazīstieties! Austra
mēģina piedabūt, lai tas sadraudzējas ar Zeltīti, jo abiem taču vienmēr niķu pilnas galvas. Bet Dainis neļaujas pierunāties. Redziet, kādas viņam dusmīgas ūsas. Tas tāpēc, ka reiz bullēns Ziedonis mēģināja viņu nobadīt. No tās dienas viņam ar teļiem savs rēķins.
Darbs teļu kūtī nebūt netraucē jaunlopu kopējus mācībās un sabiedriskā darbā. Labākās kopējas ir Austra Ķepale, Velta Kalna, Laima Rone un Velta Lucēna. Visas viņas labi mācās un ir aktīvas pionieres visos pasākumos. Meitenes mīl savus audzēkņus, sirsnīgi rūpējas par tiem, kopj un baro tos, ved pastaigā un nekad neliek viņiem uz sevi veltīgi gaidīt kā viens otrs no pārējiem kopējiem.
Paskatieties pirmajā uzņēmumā, cik draudzīgi sarunājas Velta
Kalna ar savu audzēkni Ziedoni. Pastaigājoties laukā, viņus pārsteidzis pēdējais sniegs. Ziedonis piedzimis rudenī un nekad vēl vasaru nav redzējis. Tāpēc Velta viņam stāsta par pavasari, kad sniega vairs nebūs, par zaļu zaļi, puķēm un putniem. levērojiet, ar kādu uzmanību viņš klausās, lai gan nekā vēl no šīm vilinošajām lietām nesaprot.
Kopjot teļus, skolēni arī paši iemācījušies daudz tāda, ko līdz šim vēl nezināja. Esam pārliecināti, ka dienās no viņiem iznāks izcili lauksaimniecības darbinieki.
V. OŠIŅA
F. Daņilova fotouzņēmumi”
Bērnība, Nr.4 (01.04.1955)
[foto ar teliņiem un viens pie tāfeles]
1955. gads. “Skolēni sagaida putnus. Nesen Rudes septiņgadīgā skola atzīmēja putnu dienu. Skolā ieradās vietējais mežzinis un nolasīja referātu par gājputnu atgriešanos un viņu sagaidīšanu dzimtenē. Skolēni jūsmīgi atsaucās aicinājumam labi sagaidīt putnus. Pionieri demonstrēja putnu būrīšus. Labākos būrīšus bija pagatavojuši Cibulis, māsas Cērpas, Strēlniece, Auza. Būrīšus izliks pie mājām un mežos strazdiem un zīlītēm.
A. Silarājs”
Komunists (Liepāja), Nr.68 (06.04.1955)
1955. gads. “Vasaras brīvlaikā kolchoza darbos. Kolchoza «Zelta zvaigzne» laukos un fermās vasaras brīvlaikā šogad strādā 68 skolēni. Viņu vidū ir Liepājas un Rucavas vidusskolu audzēkņi, bet vairums Rudes septiņgadīgās skolas vecāko klašu skolēnu.
Otrajā laukkopības brigādē Rudes 7-gadīgās skolas audzēknis Roberts Atteks pie cukurbiešu un kukuruzas sējumu kopšanas jau izstrādājis 50 izstrādes dienas un viņa skolas biedre Alma Vārna 39. Čakli strādā arī Laima Ruņģe, Oskars Cukurs, Vija Auza, Velta Kalna un vēl citi skolēni. Ādolfu Skaldi interesē lopkopība. Viņš strādā liellopu fermā un ir jau izstrādājis 145 izstrādes dienas.”
Komunists (Liepāja), Nr.134 (09.07.1955)
1955. gads. “[..] Taču normāli apstākļi mācību uzsākšanai daudzās pilsētas un rajona skolās vēl nav radīti. Tadaiķu septiņgadīgajā skolā (direktore b. Dīķe), Rudes septiņgadīgajā skolā (direktore b. Blinchena - Blūma), Rucavas vidusskolā (direktore b. Jansone) un virknē citu līdz šim vēl tikpat kā nekas nav darīts. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.149 (30.07.1955)
1955. gads. “[..] kā arī Rudes septiņgadīgajā skolā fizkultūra kļuvusi ļoti populārā. Šo kolchozu un skolu fizkultūras kolektīvu prakse rāda, ka regulārās fizkultūras un
sporta nodarbības pozitīvi ietekmē sportistus, viņi iet pirmajās rindās darbā un mācībās.
Tomēr visumā fizkultūras darba līmenis mūsu rajonā vēl stipri zems. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.156 (09.08.1955)
1955. gads. “[..] Samērā zema sekmība bija arī Rudes septiņgadīgajā skolā (direktore b. Blūma). [..]
Komunists (Liepāja), Nr.173 (02.09.1955)
1955. gads. “No Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrēta: par apbalvošanu ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu. Par gūtajiem panākumiem rūpniecībā, lauksaimniecībā, zinātnē, kultūrā un mākslā sakarā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas 15. gadadienu apbalvot ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda Rakstu: [..]
Ainu Viļa m. Bilkeni Liepājas rajona Rudas septiņgadīgās skolas skolotāju. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.168 (26.08.1955)
1955. gads. “Rajona skolās rosīga pionieru vienība. Daudz Interesantu pasākumu
šajā mācību gadā jau paspējuši organizēt Nīcas septiņgadīgās skolas pionieru vienības dalībnieki. Nesen pionieri vecākās pionieru vadītājas Zureckas vadībā rīkoja interesantu vienas dienas pārgājienu. Tajā piedalījās ap 40 pionieru. Pārgājiena laikā viņi tikās ar Rudes un Otaņķu septiņgadīgo skolu pionieru vienībām, kopīgi rīkoja ugunskuru, sacentās dažādās spēlēs un rotaļās. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.192 (28.09.1955)
1955. gads. “[..] Rudes un Kapsēdes septiņgadīgajās skolās pionieru vienības šogad nav pieaugušas ne par vienu cilvēku. Tas ir vāja skolēnu audzināšanas darba rezultāts. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.228 (20.11.1955)
1956. gads. “[..] Labi organizētai un prasmīgi vadītai skolas sienas presei ir ļoti liela nozīme mācībās un audzināšanā. Daļa rajona skolu pilnībā to izpratušas [..] Sienas avīzes tur iznāk regulāri, to tematika saskaņota ar visiem pārējiem skolas pasākumiem. Tikai, diemžēl, to nevar sacīt par visām rajona skolām. Piemēram, Rudes 7-gadīgā skolā (direktore b. Ignāte) sienas avīzēs apiet aktuālus jautājumus, tās iznāk neregulāri, ne
vērīgā apdarē. Oktobra beigās skolas koridorā vēl dzeltēja jaunā mācību gada sākumam
veltīta sienas avīze. Bieži arī nav neviena, kas sekotu, kā izmainās skolēns pēc tam, kad
tas kritizēts sienas avīzē, nav neviena, kas viņam palīdzētu kļūdas izlabot. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.8 (11.01.1956)
1956. gads. “[..] Vakarā Rudes septiņgadīgajā skolā un Otaņķu tautas namā notika svinīgas sanāksmes, veltītas Starptautiskajai sieviešu dienai, kur kolchoza ļaudis noklausījās referātu un noskatījās mākslinieciskos priekšnesumus.”
Komunists (Liepāja), Nr.50 (10.03.1956)
1956. gads. “[..] levērojamu vietu jaunajās programmās ieņem ar politechnizaciju saistītie priekšmeti: lauksaimniecības, lauksaimniecības mašinmācibas un elektroteehnikas pamati, kā arī dažāda veida ražošanas prakse. Pērn rajona skolās gan bija iekārtotas darbnīcas vai darba istabas, bet regulāri praktikuma mācības notika vienīgi Grobiņas un Durbes vidusskolās un Rudes, Vērgales
un Durbes septiņgadīgajās skolās. Daudzās skolās praktikumu uzskatīja par otrās šķiras
priekšmetu. Šogad visās rajona skolās jāvelti vajadzīgā uzmanība politechniskajai apmācībai. Jāprasa lielāka palīdzība no skolu šefiem, kuriem ir visas iespējas nostiprināt praktisko darbu materiālo bāzi skolās.
Reizē ar mācību darba uzlabošanu 1956./57. mācību gadā jāpanāk arī disciplīnas nostiprināšana, ņemot par paraugu Durbes un Rucavas vidusskolu, Rudes un Gaviezes septiņgadīgo skolu pieredzi, kur paši skolēni un to vecāki iesaistīti cīņā par labu disciplīnu. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.174 (01.09.1956)
1956. gads. Rudes skolas mājas grāmatā veikti nākamie ieraksti:
28. Ignate Rasma, Miķeļa m., dzim. Gaviezes ciemā 1931. gada 6. jūnijā, neprecējusies. No Talsu raj. Nogales skolas, Vandzenes ciemā 6. novembrī. Nodarbošanās: Rudes 7gad. skolas direktore. 1959. gadā pārcēlusies uz Otaņķu “Mielavu-Pūriem”;
29. Cibule Zigrida, Jāņa m., dzim. Otaņķu c. 1936. g. 18. novembrī. No Otaņķu ciema “Timotiņiem”. Pēc trim gadiem atgriežas “Timotiņos”.”
1956. gads. “[..] Leons Ditke uz Otaņķiem atnāca 1956. gadā. Jau ar pedagoga pieredzi pāris gadu bija nostrādāts Padomju savienības Varoņa I. Sudmaļa bērnu namā (tagad – Durbes internātskola). Atnāca, lai Rudes astoņgadīgajā skolā sāktu strādāt par darbmācības skolotāju.
Skolotājs ar smaidu atceras tā laika darbnīcas, materiāli tehnisko bāzi. Bijušas četras ēveles, pieci darbagaldi un par visiem viens vienīgs cirvis. Turklāt skolēnu skaits bijis ievērojami kuplāks nekā pašlaik. [..]”
1957. gads. Labākā savā skolā. Austra Ķepale, Rudes septiņgadīgās skolas audzēkne.
turpat: “[..] Arī Rudes septiņgadīgajā skolā šinī mācību gadā uzņemts tikai viens pionieris. [..]”
austra ķepale - foto
Komunists (Liepāja), Nr.19 (27.01.1957)
1957. gads. “[..] Rudes septiņgadīgā skola šopavasar savā apkārtnē iestādījusi 270 egles dzīvžogam, 100 bērzu, 50 sudrabvītolu, 25 liepas un bez tam vēl 231 papeli, 380 egles ap kolchoza sporta laukumu; [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.103 (26.05.1957)
1957.gads. “[..] pagājušajā mācību gadā rajonā realizēti daudzi labi pasākumi, kas palīdzēja audzināt skolu jaunatni padomju patriotisma un tautu draudzības garā.
Gatavojoties festivālam, tautu draudzības stūrīšu iekārtošanā, II rajona turistu salidojumā vairākām rajona skolām bija labi rezultāti (Durbes un Grobiņas
vidusskolas, Rudes, Gaviezes
septiņgadīgās u.c. skolas). [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.171 (30.08.1957)
1957. gads. “Mutvārdu žurnāls kolchozā. Aizvien jaunas interesantas darba formas meklē mūsu rajona klubi un tautas nami. Lauku darbaļaudis ļoti iecienījuši mutvārdu žurnālus, kuri pēdējā laikā organizēti vairākas vietās.
Pagājušā sestdienā šādu mutvārdu žurnālu bija izdevība noklausīties Otaņķu ciema ļaudīm kolchozā «Zelta zvaigzne» klubā. Šoreiz žurnāls bija veltīts Tautas dzejnieka Jāņa Raiņa un 1917. gada Oktobra revolūcijas atcerei. Revolūcijas dalībnieks
kolchoznieks b. Silnieks pastāstīja savas atmiņas par revolūcijas dienām Pēterburgā. Kolchoznieku un skolas jauktais dziesmu ansamblis dziedāja sērās revolucionārās dziesmas. Par Raiņa dzīvi un darbību pastāstīja Rudes septiņgadīgās skolas direktore b. Ignāte, bet skolēni deklamēja Raiņa dzejoļus.”
Komunists (Liepāja), Nr.186 (20.09.1957)
1957. gads. Tautas izglītības ministrijai pieprasīti līdzekļi Rudes skolas 2. stāva izbūvei.
Trešais roll ups:
1958. gads. “Par priekšzīmīgu tīrību un kārtību.
Komjaunatnes Liepājas rajona komiteja kopā ar laikraksta «Komunists» redakciju rīkoja reidu, lai pārbaudītu rajona skolu sanitāri - higiēnisko stāvokli, kā arī, kā tanīs
tiek ievēroti ugunsdrošības noteikumi.
Viena no pirmajam vietām, kurā iegriezās reida brigāde, bija Rudes septiņgadīgā skola. Visiem reida dalībniekiem pēc skolas apskates secinājums bija ļoti vienprātīgs: tai steidzīgi vajadzīga palīdzība.
Te mācās 119 skolēnu. Vairāk nekā pusei no tiem mājas atrodas 3 —5, pat līdz 9 km attālumā no skolas. Tāpēc pamatota ir vecāku prasība, lai bērniem būtu internāts. Taču skolas telpas ir tik šauras, ka to nav iespējams iekārtot. Arī ar ciema padomes un kolhoza palīdzību šo jautājumu nav izdevies atrisināt.
Tikpat pamatota ir vecāku prasība izsniegt bērniem siltas pusdienas. Bet skolai .trūkst telpu virtuvei. Nav arī zāles, piemērotu telpu darbnīcai, ģērbtuvei, mācību līdzekļiem, ēdamistabas utt. Pat tēja, ko skolā vāra silto pusdiena vietā, jādzer klasēs. Turpat sanesti arī skolēnu apavi (telpās viņi uzturas ar čībiņām kājās), jo mazajā ģērbtuvē tiem vietas nav.
Rudes skolas ēka ir tā būvēta, ka tai ļoti labi varētu uzcelt vēl otro stāvu. Līdzekļus ēkas izbūvei pieprasīja jau 1957. gadā, tomēr republikas
Tautas izglītības ministrija Rudes skolas 2. stāva būvi nav iekļāvusi plānā. Pagaidām ir
tikai solījumi piešķirt līdzekļus no citiem fondiem.
Derētu, ai, kā derētu kādam no ministrijas vadošajiem darbiniekiem paša acīm redzēt, cik grūtos apstākļos strādā Rudes skola. Tad varbūt ministrija
pasteidzinātu šā jautājuma atrisināšanu.
Ja Rudes skolā neapmierinošs sanitāri higiēniskais stāvoklis izskaidrojams ar apstākļiem, kas lielā mērā nav atkarīgi no skolas personāla, tad nekārtības Gaviezes septiņgadīgajā skolā ir tikai pašu saimnieku vaina. [..]
Kā reidā noskaidrojās, daudzās rajona skolās pārāk maz vērības vēl veltī
ugunsdrošībai. Piemēram, Rudes septiņgadīgajā skolā elektriskā instalācija ievilkta neatbilstoši elektrotehniskajām prasībām. Krāsnis pēc četru mēnešu kurināšanas
jau saplaisājušas. Skolās ugunsdzēsības ķīmisko aparātu nav pietiekamā daudzumā un to pildījums jau sen novecojis. Arī ar sīko ugunsdzēsības inventāru tās nav apgādātas. Bēniņu telpas netiek noslēgtas un tās ir piegružotas ar dažādiem viegli degošiem atkritumiem. Tā tas, piemēram, bija kā Rudes, tā Gaviezes septiņgadīgajās skolas un pat citādi kārtīgajā Otaņķu pamatskolā. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.31 (12.02.1958)
1958. gads. “Rezultāti varēja būt labāki. 27. maijā Liepājā BSB «Dinamo» stadionā notika
Liepājas rajona skolu jaunatnes meistarsacīkstes vieglatlētikā, kurās piedalījās ap
250 fizkultūriešu no 14 rajona septiņgadīgajām skolām un vidusskolām.
Jaunākajā grupā 60 m skrējienā meitenēm ar jaunatnes sporta klases rezultātu 8,7 sek, uzvarēja G. Inče (Rucavas vidusskola). Tāllēkšanas sacensību uzvarētāja A. Leitere (Rudes septiņgadīgā skola) arī sasniedza jaunatnes sporta klases rezultātu 4,12 m. [..] Jaunākajā grupā komandu vērtējumā ar 106,5 punktiem uzvaru izcīnīja Nīcas vidusskolas komanda (fizkultūras skolotājs b. Stubis), 2. v. ar 106 punktiem Ziemupes 7-gad. skola (fizk., skol. b. Pigožne). 3. v. Rudes 7-gad. skola ar 94 punktiem (fizk. skol. b. Bernāte).[..]”
Komunists (Liepāja), Nr.106 (31.05.1958)
1958. gads. “[..] Nav izprotama to skolu direktoru rīcība, kas apgādes veikalā izdarītos pasūtījumus neizpērk un pat neizņem, neskatoties uz vairākkārtējiem atgādinājumiem. Tā, piemēram, pionieru vienības karogus pasūtījušas: [..], Rudes septiņgadīgā skola (1955. gada maijā), [..], taču līdz šim minētās skolas nav turējušas par vajadzīgu tos izpirkt un saņemt. [..]”
Skolotāju Avīze, Nr.24 (12.06.1958)
1958. gads. “Darbs sokas raiti. Kolhozā «Zelta zvaigzne» pāris dienās nopļauts vairāk
nekā 100 hektāru rudzu, kas lr puse no visas sējplatības.
Vislabāk pļauja sokas Pētera Pirtnieka vadītās ceturtās brigādes ļaudīm.Nepilnās
divās dienās viņi nopļāva 45 hektārus. Pļāva ne vien ar trim pļaujmašīnām, bet, lai ražu novāktu visīsākajā laikā, 20 kolhoznieki strādāja ar rokas izkaptīm.
Rudzu pļāvējiem talkā bija ieradušies kolhoza kantora darbinieki, būvbrigādes amatnieki, lopkopji, kā arī Rudes septiņgadīgās skolas un Nīcas vidusskolas skolotāji un
skolēni, pavisam 80 cilvēku.
Raža šogad paredzama laba 14 —15 centneru vidēji no hektāra.
Rudzu pļauja ceturtajā brigādē jau pabeigta. Pirmdien tie būs nopļauti arī pārējās brigādēs, jo visas 14 labības pļaujmašīnas strādā ar pilnu slodzi.”
Komunists (Liepāja), Nr.162 (17.08.1958)
1958. gads. “[..] Lielu vietu rajona skolotāju apspriedēj ieņēma skolotāju pamatotā prasība nokārtot viņu sadzīves apstākļus. Sevišķi tas sakāms par joprojām neatrisināto dzīvokļu jautājumu. Nīcas vidusskolas Internātā dzīvo 10 skolotāju, bet daļa Rudes
septiņgadīgās skolas skolotāju ir bez dzīvokļiem vai arī dzīvo pilnīgi neatbilstošos
apstākļos. Nav nokārtots jautājums par rajona skolotāju apgādi ar pārtikas produktiem, kas sevišķi sakāms par cukuru un miltiem. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.175 (05.09.1958)
1958. gads. “Rajona darbaļaudis par skolu pārkārtošanu. Tēzes par skolu pārkārtošanu apsprieda gan mūsu rajona skolās, gan kolhozos, uzņēmumos un iestādēs. Vairums skolotāju, daudzi vecāki un citi sabiedrības locekļi atbalstīja domu par 9-gadīgo obligāto pamata izglītību. Taču atsevišķi skolotāju un vecāku kolektīvi, piemēram, Grobiņas vidusskolā, Gaviezes, Kapsēdes un Rudes septiņgadīgajās skolās, ir par 8-gadīgo pamata izglītību.
Deviņgadīgās skolas pie kritēji domā, ka noteikti jāmāca Latvijas PSR vēsture un ģeogrāfijā. Visi vienprātīgi atzina, ka latviešu tautības skolās jāmāca krievu valoda un literatūra, bet krievu tautības skolās latviešu valoda un literatūra. Gandrīz visās sanāksmēs izteicās, ka, lai pilnībā realizētu obligāto deviņgadīgo izglītību, ar valdības lēmumu vajadzētu atļaut iestāties 3 vai 4-gadīgā tehniskā lauku arodskolā tiem skolēniem, kas beiguši 6 klases un kuriem grūti materiālie apstākļi.
Astoņgadīgās pamatizglītības piekritēji savas domas pamato ar to, ka te lielāks
skolēnu skaits iegūs pamata izglītību, Jo jāņem vērā vecāku materiālie apstākļi. Ar
krievu valodas mācīšanu radušos pārslodzi iesaka vērst otrajā izglītības posmā - vidusskolā, izveidojot to četrgadīgu. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.248 (20.12.1958)
1959. gads. Izstrādāta tehniskā dokumentācija Rudes 7.gadīgās skolas rekonstrukcijai. Lietu ar 7 lapām iesējusi skolotāja A.Rozenvalde.
1959. gads. “[..] Rudes un Skatres septiņgadīgajās skolās drīzumā uzsāks otrā stāva celtniecības un rekonstrukcijas darbus.[..]”
Komunists (Liepāja), Nr.110 (06.06.1959)
1959. gads. “[..] Lai gan lielā daļā skolu sekmes cēlušās (piemēram, [..] Rudes, Skatres septiņgadīgajās skolās, Nīcas vidusskolā u.c.), taču rajona mērogā sekmība vēl zema, jo vesela virkne skolu, [..] strādājušas vāji. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.169 (28.08.1959)
1959. gads. “Vairumā rajona skolu šajā mācību gadā nodarbības notiks vienā maiņā, izņemot Grobiņas un Durbes vidusskolas un Rudes septiņgadīgo skolu, kurās dažas klases mācīsies otrajā maiņā. Septiņgadīgajai skolai Rudē ceļ otro stāvu, un ar jauno 1960, gadu visi skolēni mācīsies tikai vienā maiņā gaišās, plašās klasēs. [..]”
Komunists (Liepāja), Nr.188 (23.09.1959)
1959. gads.
““Pašu spēkiem. Liepājas rajona Otaņķu ciema Rudes septiņgadīgās skolas ēka jau sen bija kļuvusi par šauru. Te bija tikai klases un šaurs koridors. Skolniekiem starpbrīžos nebija kur pastaigāties, nebija kur vingrot, sapulcēties svinīgos gadījumos. Radās nepieciešamība izbūvēt skolai otro stāvu. Taču valsts šai vajadzībai naudas līdzekļus bija ieplānojusi izdalīt tikai tuvākajos gados, kāpēc Rudes skolas pārbūvi vajadzēja atlikt.
Taču bērnu vecāki, kopsaimniecības «Zelta zvaigzne» kolhoznieki, domāja, ka skolai otrais stāvs jāuzceļ pašu spēkiem jau šogad.
Ar vecāku komitejas iniciatīvu tika sastādīta skolas celtniecības veicināšanas komisija. Vecāku ierosmi atbalstīja kolhoza valde un partijas pirmorganizācija. Jautājumu apsprieda kolhoza kopsapulcē un tam piekrita visi kolhoznieki.
Ēkas pārbūvei bija nepieciešami 300.000 rubļu. Atbalstot kolhoznieku iniciatīvu, Latvijas PSR Ministru Padome piešķīra skolas celtniecībai 220.000 rubļu ar noteikumu, ka vajadzīgos būvmateriālus sagādās un celtniecību veiks kolhozs pats.
Kolhozs «Zelta zvaigzne» noslēdza ar rajona tautas Izglītības nodaļu līgumu, apņemoties veikt Rudes skolas celtniecību. No kolhozniekiem, būvdarbu pratējiem, organizēja speciāļu skolas celtnieku brigādi, kuras vadību uzņēmās pieredzējušais celtnieks b. Riteris. Aktīvi celtniecības darbos piedalās kolhoznieki: darbu brigadieris Embūtnieks, mūrnieks Sils, betonētājs Elmārs Riteris u. c. Bērnu vecāki apņēmās skolas būvē strādāt bez atlīdzības.
Jūnija beigās sākās būvdarbi.
Ļoti daudz jaunās skolas celtniecībā palīdz kolhoza valde, kolhoza priekšsēdētājs b. Sprūde un vecāku komitejas pilnvarotais kolhoz grāmatvedis b. Ķepals. Kolhozs būvei dod daļu būvmateriālu un nodrošina to ar nepieciešamo transportu. Skolas projektā nebija paredzēts iekšējais ūdens vads. Arī to kolhoza valde apsolīja Izbūvēt par kolhoza
līdzekļiem.
Arī rajona vadība, organizācijas un uzņēmumi palīdz kolhozam skolas būvē, piešķirot ķieģeļus, šīferi, stiklus utt. Liels nopelns šeit rajona Izpildu komitejas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam b. Biedrim, kas daudz palīdz Rudes skolas celtniecības jautājumu atrisināšanā.
Skolas pārbūve strauji virzās uz priekšu. Daļu telpu pirmajā stāvā celtnieki domā nodot ekspluatācijā jau šinī gadā, bet visas skolas celtniecību pabeigt nākošā gada janvārī vai februārī.
Skolotāju kolektīvam pašreiz jāstrādā mazliet neparastos apstākļos - iznāk saspiesties, mācības notiek divās maiņās, bet par to neviens neskumst, jaunajās telpās būs gaiši un ērti. Skolā būs astoņas klases, zāle sanāksmēm un fizkultūras nodarbībām, kabinets izmēģinājumiem, virtuve, ēdamtelpa, darbnīcas ražošanas apmācībām.
Savas skolas celtniecībā aktīvi iesaistījušies arī paši skolnieki. Daudzi no viņiem
palīdzēja celtniekiem vasaras brīvlaikā, un arī tagad pēc mācībām viņi labprāt piedalās būvdarbos.
P. Kalniņš”
Komunists (Liepāja), Nr.2a (03.10.1959)
1959. gads. “Ar lzglītības ministrijas goda rakstu apbalvotas — [..] 16. Liepājas raj. Rudes septiņgadīgā skola. [..]”
Pionieris, Nr.42 (21.10.1959)
1959.gads. “[..] Ne visur arodorganizācijas pietiekami nopietni cīnās par savu biedru kvalifikācijas un Idejiskā līmeņa celšanu, nerunā par to ražošanas apspriedēs un vietējo komiteju sēdēs. Labu piemēru šai ziņā rāda [..] skolas, turpretim kūtrība valda Liepājas pilsētas 8. un Rudes septiņgadīgo skolu, kā arī vairāku citu mācību iestāžu arodorganizācijās.[..]
Komunists (Liepāja), Nr.51a (13.12.1959)
1960. gads. “Liepājas rajona skolu dzīvē 1960./61. mācību gads ir visai bagāts. [..] Ir par ko priecāties arī Līgutu. Gramzdas un Rudes skolas saimei. Te gan nav uzceltas
jaunas ēkas — tās tikai rekonstruētas, taču arī tas dos iespēju pārkārtot visu mācību darbu, un jau nākamajā gadā šeit varēs Izveidot astoņgadīgās skolas.
Kolhozu valdes ir domājušas par savām skolām, dažas saimniecības ir sniegušas arī savu atbalstu skolu celtniecībā, piemēram, lauksaimniecības arteļa «Zelta zvaigzne» būvbrigāde piedalījās Rudes septiņgadīgās skolas rekonstrukcijā, sniedza vajadzīgo palīdzību arī būvmateriālu sagādē. [..]”
Cīņa, Nr.305 (27.12.1960)
1961. gads. “[..] 1960. gadā gūti panākumi arī citās darba jomās. Pagājušajā gadā Grobiņā nodeva ekspluatācijā jaunu vidusskolu ar 600 vietām, beidza būvēt Gramzdas, Purmsātu, Rudes astoņgadīgās skolas. [..] Pabeigta jaunā tilta būve pār Bārtas upi. Šā gada sākumā nodeva darbaļaužu lietošanā arī otru jaunu tiltu pār Bārtu. [..]
Komunists (Liepāja), Nr.19 (27.01.1961)
1961. gads. “Divas dienas kopsaimniecības “Zelta Zvaigzne” sporta laukumā notika Liepājas rajona padomju saimniecību un MMS darbinieku otrās spartakiādes sacensības. [..] 150 dalībnieku sacentās svarcelšanā, galda tenisā, volejbolā, šahā, riteņbraukšanā, vieglatlētikā. [..] Gala rezultātā uzvarēja MMS sportisti, apsteidzot savus tuvākos konkurentus – nīceniekus, par trijiem punktiem. Par viesmīlīgo uzņemšanu un sacensību vietu labu sagatavošanu jāpateicas Rudes septiņgadīgās skolas, kopsaimniecības “Zelta zvaigzne” kolektīviem un kolhoza fizkolektīva vadītājai Gaidai Rabatei.
A.Šokolaite”
Komunists (Liepāja), Nr.111 (07.06.1961)
1961. gads. “[..] Skolas un apkārtējo kolhozu sadarbību raksturoja b. Valujevs (Rudes
septiņgadīgā skola) un uzsvēra, ka kolhozi vienmēr bijuši atsaucīgi šīs skolas vajadzībām. [..]”
Skolotāju Avīze, Nr.35 (30.08.1961)
1962. gads. “[..] Saskaņots skolotāju, auIdzēkņu un bērnu vecāku darbs 1961./62. mācību gadā bija raksturīgs ne tikai Grobiņā, bet arī citur. Visi skolēni mācību gadu sekmīļgi pabeidza Jūrmalciema, Sajraiķu. Papes un Cimdenieku pamatskolās. Audzēkņiem labas zināšanas ir Skatres, Ezeru, Gaviezes un Vērgales, Purmsātu, Rudes un Tadaiķu, kā arī Grobiņas, Nīcas, Rucavas un Purmsātu skolās. Taču rajonā ir arī skolas, kur strādā neapmierinoši. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.23 (07.07.1962)
1963. gads. “Sauc jauni apvāršņi. Astotklasnieki saņēmuši apliecības par pamatizglītības iegūšanu. Pirmā nopietna uzvara jauno pilsoņu dzīvē! Sestdien un svētdien absolventi pulcējās vienkopus, lai teikta ardievas skolām. Svinīgi savus audzēkņus dzīvē izvadīja Rudes astoņgadīgā skola.
Pulksten 19, mūzikas pavadīti, bijušie astotklasnieki ar audzinātāju Dz. Embūtnieci priekšgalā pa ziedu ceļu dodas uz kluba zāli. Plašajā telpā smaržo bērzi, uz priekškara no margrietiņām izveidots uzraksts: «Lai sekmes nākotnē!». Runā skolas direktors. Runā skolotājii, vecāki. Absolventi saņem apliecības, ziedus, grāmatas, laba vēlējumus. No 13 absolventiem ar labām un teicamām atzīmēm skotu beigušas komjaunietes Gunta Ķopštāle, Emīlija Ķepale, Vera Ķepale. Apliecības par skolas beigšanu saņem arī astoņi neklātnieki. Partijai, Dzimtenei, pedagogiem un vecākiem sirsnīgu paldies saka komjauniete Gunta Kopštāle. Liela daļa absolventu mācīsies vidus
skolā, citi Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, citi strādās ražošanā. Astotklasniekus ar pašu sagatavotu montāžu apsveic nākošā gada absolventi. Pēc svinīgās daļas notiek kopējs mielasts.
Vēl ilgi skolā un klubā nenodziest gaisma. Pēdējais vakars ir priecīgs un reizē skumjš. Tikko ausīs nākošā diena, bijušos audzēkņus sauks jauni apvāršņi. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.72 (18.06.1963)
1963. gads. “Spartakiādē – desmitie. Noslēgusies Latvijas PSR III spartakiāde, zināmi uzvarētāji. [..] Pēc divu dienu cīņām desmitcīņā par uzvarētāju kļuva nākamais Rudes astoņgadīgās skolas skolotājs Jānis Lauka. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.83 (13.07.1963)
1963. gads. Rudes skola kļūst par astoņgadīgo skolu (līdz 1989.g.)
1964. gads. “[..] Pārbaudot vairāk nekā 20 rajona skolas, izrādījās, ka nevienā sporta laukumi neatbilst Izglītības ministrijas izvirzītajām prasībām. Pat vietējo kolhozu sporta
laukumi netiek izmantoti. Tā kolhoza «Zelta zvaigzne» sporta laukums, kuru varētu izmantot ne tikai kolhoza sportisti, bet arī Rudes skola, arvien vairāk aizaug ar zāli, un apkārtējie iedzīvotāji tur gana lopus. [...]
Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.34 (21.03.1964)
1964. gads. “Skolas Ļeņina dienām. Ir atkal aprīlis, ir atkal pavasaris. Visa mūsu zeme gatavojas atzīmēt Ļeņina dienas. Sevišķā pacilātībā vispasaules proletariāta vadoņa dzimšanas dienu sagaida jaunie ļeņinieši. Katrā skolā tiek iekārtoti Ļeņina muzeji, tiek vākti materiāli par Iļjiča dzīvi.
No Rudes astoņgadīgās skolas mums ziņo, ka šogad papildina Ļeņina muzeja eksponātu klāstu. Katrs pionieru putciņš gatavo dāvanu muzejam. Piemēram, Valerija Bikovska pulciņš vāc pastmarkas, kas stāsta par Iljiču, Raiņa pulciņš apkopo materiālus par tiem cilvēkiem, kas ar savu darbu izpelnījušies godpilno Ļeņina prēmijas laureāta nosaukumu. 22. aprīli visa skolas pionieru vienība, visi komjaunieši nostāsies svinīgā līnijā. Bet pirms tam Rudes skolas jaunie ļeņinieši atzīmēs Kosmonautikas dienu, kurā arī atcerēsies Iļjiču, jo bez viņa radītās partijas mūsu Dzimtene nebūtu kļuvusi par Visuma iekarotāju kosmodromu.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.41 (07.04.1964)
1964. gads. “Sporta veida dzimšanas gads — 1964. Pie gokartu stūres - skolēni * Kā kļūt par sacīkšu braucēju? * Vecāki raksta atļaujas * Dalībnieku vidējais vecums 15,4 * Vispirms sportiskā draudzība un kolektīvisms * Puiši, turieties! Rita Levalde brauc ātrāk par jums! * Rudes astoņgadīgās skolas lielā uzvara * Teiksim: «Uz redzēšanos!*
Jau pagājušo rudeni un visu aizvadīto ziemu daudzas Padomju Latvijas skolās savu audzinātāju vadība īstus lielu vīru darbus darīja skolēni – zinātkāri un nemierīgi ļaudis, kuri ir ciešos draugos ar tehniku un grib kļūt par autosacīkšu braucējiem, Un patīkamākais ir tas, ka šos darbus veica ne tikai zēni, bet arī meitenes, pierādot, ka viņām ir ne mazāks «ķēriens” tehnikas jautājumos. Viena lieta, protams, ir nodarboties ar tehniku, bet otra un tā vilina visvairāk - pašam šo tehniku vadīt, sēsties pie stūres. Ātri un prasmīgi braukt un uzvarēt! Bet ej nu sagaidi to likumā paredzēto laiku, kad autoinspekcijā beidzot neteiks: «Ej vien vēl mājās un pacieties... Tu esi par jaunu ...»
Izrādās, ka ir viens ātrs un tehnisks sporta veids, kur var tā īsti sevi parādīt arī jau šodien, nemaz negaidot autoinspekcijas oficiālo atļauju. Tas ir kartings, protams, ne jau nu «lielajās» 125 un 175 kub.cm kubatūrās, bet gan ar pavisam nelielu dzinēju 50 kub.
cm. Ar Latvijas PSR Izglītības ministrijas, Rīgas jauno tehniķu stacijas un «Daugavas” Centrālā auto-moto kluba visplašāko morālo un materiālo atbalstu skolām radās iespēja (tāda pastāv arī šobrīd!) iegādāties nelielos «Jawa-50» motorus, mazautomobiļa rasējumus un padomus, kā visātrāk un pareizāk izgatavot īstu gokartu. Daudzas skolas šo iespēju nenoniecināja (par lielu prieku audzēkņiem), motorus iegādājās un palīdzēja
sagādāt arī pārejās mazautomobiļa daļas, šī kopējā «operācija» nav nemaz tik
vienkārša un vispirms prasa lielu entuziasmu no skolu vadītāju, audzinātāju un
pašu skolēnu puses. Taču tas viss būs pilnīgi veltīgi, ja savu gala vārdu (protams. pozitīvu!) neteiks skolēnu vecāki un ārsti. Tikai ar viņu rakstisku atļauju jaunajiem gokartistiem iespējams piedalīties sacīkstēs.
Gatavošanās pirmajam republikāniskajam skolēnu kartingam, kuram bija jānotiek Smiltenes trasē, risinājās ļoti intensīvi. Dabiski, ka gandrīz pilnīgi visiem gaidāmo sacīkšu dalībniekiem nebija ne mazākās jēgas par braukšanas meistarības ābeci. Laist tādus ne
sagatavotus dalībniekus trasē tāds risks būtu absolūti neattaisnots un nosodāms. Radās ideja skolēniem sacīkšu dalībniekiem sarīkot paraugnometni. Tās vadību uzticēja galvenajam trenerim, Padomju Latvijas kartinga pamatlicējam Leonam Reinholdam, bet par nometnes komendantu iecēla Rīgas Jauno tehniķu stacijas pārstāvi Viktoru Ataru.
Un lūk, ilgi gaidītais brīdis klāt. Visi dalībnieki sapulcējās Rīgā, lai kopīgi dotos uz Smilteni, uz nometnes un sacīkšu vietu. Smiltenē viņi no automašīnām
izcēla teltis - jā, dzīvošana būs pašu celtās «mājās», gulēšana guļammaisos. Komendants V. Atars deva komandu: «Uzcelt teltis!» un nevis tā, katra skola,
katra komanda pa sevi, bet visi kopīgi. Jaunajiem sacīkšu braucējiem paskaidroja, ka sports nav iedomājams bez kolektīvisma, bez savstarpējas draudzīgas palīdzības. Tā tas ir telšu celšanā. tā tas mēdz būt trasē, gan ārpus tās.
Otrā rītā pulksten 8 - celšanās. Smiltenes ēdnīcas gardās brokastis šoreiz daudziem nez kā pie dūšas negāja: ko tu darīsi tā saucamo «sacīkšu drudzi» taču
pazīst ikviens sportists, it sevišķi vēl pirms pirmā īstā treniņa! ...
Leonam Reinholdam sākās grūta. sasprindzināta un ļoti atbildīga diena: jaunajiem, taču ļoti vērīgajiem un, gods, kam gods pienākas, arī ļoti disciplinētajiem
gokartistiem jāiemāca sacīkšu ābece. Nē, pieredzējušais treneris nestāstīja par to,
kā izcīnāma pirmā vieta, tas nāks vēlāk, kā mēdz teikt, ar laiku. Vispirms kā reizes rēķins jāzina, ko nozīmē tiesnešu karodziņi, tikpat labi apgūstama prasme uzvesties sacīkšu trasē: kad jābrauc «ar pilnu gāzi», kad tā jānoņem, kā jāorientējas jebkurā situācijā,
kā izvairīties no sadursmēm ar citiem braucējiem ... Jāzina daudz un jāzin ļoti
labi. Ko gan teiks mātes un tēvi, kuri, ticēdami saviem mīluļiem, devuši viņiem atļaujas piedalīties sacīkstēs, ja mīluļi šo uzticību neattaisnos un atbrauks mājās ar sasistu gokartu un paši ar skrambām un zilumiem ... Lai vecākiem un skolai aiztaupītu tādus nepatīkamus brīžus, nākas treniņos krietni vien pasvīst. Nekas, tie ir darba sviedri.
Augu dienu Smiltenes trasē rūca 50 kub. cm motoriņi. Aplis pēc apļa, aplis
pēc apļa, un nevis lai iztrakotos, bet lai cītīgi mācītos. Leons Reinholds ir pacietīgs, vērīgs un stingrs audzinātājs.
Jā, aizmirsu pateikt, ka ikviens dalībnieks Smiltenes trasē ieradās tērpies, kā jau
īstam sacīkšu braucējam pienākas: ādas cimdos, īstā sacīkšu ķiverē un brillēs.
Tas nekas, ka daudziem ķiveres visu laiku šļuka uz acīm un brilles bija daudz
par lielu. Apziņa, ka tu esi sportists, gokartists, ļauj paciest ne tādas neērtības vien. Dalībnieku bija apmēram trīsreiz vairāk nekā pašu gokartu. Bet to pieļāva sacensību noteikumi – ar katru mašīnu pēc kārtas drīkstēja braukt trīs dalībnieki.
Otrās dienas rītā svinīgajā parādē nostājās 50 jaunie gokartisti. Parādi pieņēma Latvijas komjaunatnes CK sekretāre A. Brikše. izglītības ministra vietnieks L. Grudults un Izglītības ministrijas Skolu pārvaldes priekšnieks A. Bullis.
Un nu par pašam cīņām. Katram dalībniekam bija jāveic divi braucieni, katrā 5 apļi (5 km). Jau no pašiem pirmajiem startiem iedegās ļoti interesantas, sportiskas cīņas. Lielajā uztraukumā viens otrs izdarīja kļūdas, taču tās bija pārējiem braucējiem nekaitīgas. Tāpat kā treniņos, arī sacīkšu laikā jaunie sportisti bija disciplinēti.
Visātrāk distanci veica Rīgas 45. vidusskolas audzēkne Rita Levalde, kura darbojas Rīgas Jauno tehniķu stacijā un startēja tās III komandā (treneris Latvijas eksčempions Juris Majors). Rita finišēja ar 18 sekundēm labāku laiku nekā tas bija otrās vietas ieguvējam Raitim Sprancim (Rīgas JTS). Rudes astoņgadīgās skolas audzēknis Andris Mielavs izcīnīja trešo vietu.
Komandu vērtējumā lielu un pelnītu uzvaru quva Liepājas rajona Rudes 8-gadīqās skolas kolektīvs, kurš izcīnīja 9 punktus. Gokartu būvē lielu palīdzību sniedza skolas vadība, kā arī pašu kolhozs «Zelta zvaigzne”. Viss darbs notika fizikas skolotāja Leona Ditkes vadībā. Skolotāja prieks, Smiltenē saņemot lielo uzvaras kausu, nebija mazāks kā viņa audzēkņiem Valijai Razevskai. Andrim Mielavam un Egonam Jurševskim. [..]”
Sports Nr. 88 (28.07.1964.)
1964. gads. “Kad vadītāji atvaļinājumā. Daži skaitļi. Liepājas rajonā 1963./64. mācību gadu vakara vidusskolā un neklātienē uzsāka 599 cilvēki. Mācību gada laiki nodarbības pārstāja apmeklēt 199 jaunieši. Skolas pēdējo dienu sagaidīja apmēram 400. Uz nākamo klasi pārcelti 203, bet 159 palika otrgadnieki.Šie skaitļi ir labi zināmi Liepājas lauksaimnieciskās ražošanas pārvaldes komjaunatnes komitejai. Liekas, pagājuša mācību gada rūgtajai pieredzei vajadzēja ierosināt komjaunatnes darbiniekus laikus uzsākt gatavošanos Jaunajam mācību gadam. Bet kā ir īstenībā? [..] Kolhozā “Zelta zvaigzne” acis iepriecina labi koptas rudzu druvas, kartupeļu un cukurbiešu lauki. Šo kolhozu vada komjaunatnes komitejas loceklis Ivars Šalms. Viņš vēl nav 26 gadus vecs, bet priekšsēdētāja amatā strādā jau otro gadu. Saimniecība ir ekonomiski spēcīga. Un tā tam ari jābūt — Ivars mācās LLA agronomijas fakultātes 4. kursā. Jaunā priekšsēdētāja neatlaidība un vēlēšanās labi strādāt pamudinājusi iesniegt dokumentus LLA neklātienē arī zootehniķes Rasmu Šalmu (Ivara dzīvesbiedri) un Dainu Leju, mehānisko darbnīcu vadītāju Ivanu Jansonu un grāmatvedi Lidiju Jurķl. Tas ir apsveicami. Bet kolhozā dzīvo 53 jaunieši, kam nav astoņgadīgās izglītības! Aija un Alma Ķenavas, Imants Sprūde un citi beiguši tikai četras klases. Septiņpadsmit gadu vecā Māra Viče apmierinājusies ar divām klasēm! Jānis Strelēvics, kas arī ir Māras vecumā, strādā par līdzbraucēju automašīnā un droši vien sapņo par to dienu, kad viņam klausīs stūre. Vai ar četrām klasēm netiek, lai kļūtu par mašīnas vadītāju? Protams, ne! (To zina arī pats Jānis.) Tāpēc Ir jāizvēlas — vai nu mācības skolā un iemī|otā profesija, vai palikt par līdzbraucēju.
Dažs varbūt iebildīs, ka skola atrodas tālu un nav iespējams savienot darbu ar mācībām.
Kolhoza teritorijā jau trīs gadus darbojas Rudes astoņgadīgās skolas neklātienes
konsultāciju grupa Arī transportu skolēnu vajadzībām kolhoza valde nekad nav liegusi.
Pērn astoto klasi šeit beidza 12 skolēni.
— Kas paveikts pašreiz? Kā kolhoza jaunieši sagaidīs Jauno mācību gadu? — ne kolhoza priekšsēdētājs b. Šalms, ne skolas direktors b. Valujevs neko noteiktu pasacīt nevar. Skates komisija gan noorganizēta, tikai darbu vēl neesot sākusi... Kad atgriezīšoties no atvaļinājuma komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre Ārija Sprūde, tad... [..]”
Padomju Jaunatne, Nr.161 (15.08.1964)
1965. gads. “Zaudētās 225 darba minūtes un "ātrā palīdzība". Kādu dienu skolā neierādās 5. klases skolniece Ināra Sprūde. Klasē tas radīja satraukumu. Mums šodien 5 stundas tātad zaudētas 225 minūtes! Kāds ierosināja, ka jāaiziet pie Ināras mājās. Pēc stundām devāmies ceļā.
Ināru atradām gultā ar visu skolnieces tērpu. Domājām, ka vajadzēs sniegt pirmo
medicīnisko palīdzību, bet izrādījās, ka Inārai vajadzīgas “sprices pret aizgulēšanos un slinkuma slimību”.
Ceram, ka savādā slimība Ināru piemeklēja pirmo un pēdējo reizi un vairs ne
atkārtosies.
Velta Kalēja, Rudes astoņgadīgās skolas Zentas Ozolas pionieru vienības padomes priekšsēdētāja”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.26 (02.03.1965)
1965. gads. “Republikas skolēnu kartings vēršas plašumā. Talsu tramplīna tuvumā kā pēc burvja mājiena izauga telšu pilsētiņa. Nē, nekādas burvestības te nebija: apmešanās vietu sev ierīkoja Padomju Latvijas visjaunāko gokartistu II sacensību dalībnieki.
Vairāk nekā piecdesmit sirdis, kurās gaiši iedegusies sporta mīlestība! Un arī darba mīlestība: visi šie jauniņie, skaistie un ātrie mazautomobīlīši garajos ziemas
vakaros gatavoti pašu rokām. Kā vienmēr sportā vispirms darbs, pēc tam sacīkstes.
- Vai jūs zināt, kā jābrauc sacīkstēs? - galvenais tiesnesis, Latvijas kartingu «tēvs» Leons Reinholds kopēja sanāksmē tomēr bija spiests pārbaudīt skolēnu zināšanas.
Kartinga vieta - jaunais Talsu kartodroms. Sacīkstes un reizē arī sporta bāzi atklāja Talsu rajona izpildu komitejas priekšsēdētājs Vladislavs Seikts. Republikas visjaunāko gokartistu II sacensību karogu pacēla pērnā gada uzvarētāji Rita Levalde (Rīga), Andris Mielavs (Rudes astoņgadīga skola) un Aleksandrs Panciļenko (Liepājas jauno tehniķu stacija). Pēc dalībnieku parādes sakas sīvas sportiskas cīņas 50 un 125 kub. cm klasē.
Pirms runājam par rezultātiem, ir jāatzīmē visu dalībnieku disciplinētība, biedriskums un savstarpēja izpalīdzība. Galvenais tiesnesis L. Reinholds ar gandarījumu teica: «Ar tādiem sportistiem ir viegli strādāt.»
Visi jaunie sportisti tika sadalīti trijās vecuma grupās.
[..] Komandu vērtējumā (vecuma grupu secībā): Rīgas 49. vidusskola, Rīgas JTS II, Liepājas rajona Rudes astoņgadīgā skola, [..]
Sacīkstes izdevās godam svinīgas, ar labiem rezultātiem, ilgi atmiņa paliekošas.
Apsveicami, ka jaunie gokartisti aug visās republikas malās. Tā ir droša garantija Padomju Latvijas kartingu sporta vispārējai izaugsmei.
A. KALĒJS
foto
Pirmās cīņas jaunajā Talsu kartodromā.
E. Levitāna un V. Poļakovas fotoattēls
Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.112 (27.07.1965)
1965. gads. “Pundurautomobiļi un 50 mazas sirdis. Šī ziņa nākusi no Talsiem. Tur jaunajā kartodromā ar pašu būvētajiem pundurautomobiļiem (50 un 125 kub. cm. klasēs) spēkiem mērojās vairāk nekā 50 skolēni, kuru mazās sirdis sakveldinājuši motori un lieli ātrumi. Startējot trijās vecuma grupās (13. —14. 15 — 16 un 17 g. v.). vislabāk veicās Rīgas un Jelgavas jauno tehniķu stacijas sportistiem. Uzvarētāju vidū iek|uva arī Rīgas 48. vidusskolas un Liepājas rajona Rudes astoņgadīgās skolas gokartisti.”
Dzimtenes Balss, Nr.33 (01.08.1965)
1965. gads. “Skolēnu kartings un atsaucība. Rīgas pievārtē, kur Slokas iela, atbrīvojusies no pilsētas namu ciešajām skavām, aizstiepjas tālāk lauku plašumā, divas dienas 16. un 17. oktobrī visstraujākiem ritmiem pukstēja mazo sacīkšu mašīnu - gokartu metāla sirdis. Šī gada otrajās republikas skolēnu sacensībās nesen “atklātajā” Sudrabkalniņa trasē spēkā un prasme mērojās jaunie gokartisti. [..] 50 kub. cm klasē vecākajā grupā pirmās trīs vietas tika sadalītas šādi: Jānis Spirģis (Rudes astoņg. sk.), [..] Jaunākajā grupā pirmo vietu izcīnīja Rīgas 49. vidusskolas skolnieks Mārtiņš Vitenbergs, apsteidzot savu klases biedru 2. skolēnu sacensību uzvarētāju un Rīgas čempionu Māri Jankovski. Trešajā vietā Rudes astoņgadīgās skolas audzēknis Gunārs Sils. Komandu vērtējumā [..] 50 kub. cm klasē vecākajā grupā 1. Rīgas Jauno tehniķu stacijas IV, 2. Rudes astoņgad. sk. [..]”
Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.161 (21.10.1965)
1965. gads. “Draugos ar riteņbraukšanu. Rudes astoņgadīgā skola. “Zinātkāro klubā” tikšanās ar izcilo riteņbraucēju Olgu Riteni! Šī ziņa acumirklī aplidoja skolu. Klausītāju klubā netrūka. Un kā nē? Olga Ritene taču ir mūsu skolas bijušā skolniece, bet tagad republikas izlases komandas dalībniece. Cik interesanti apskatīt sacensībās iegūtās
medaļas, diplomus, piemiņas nozīmītes!
Un tad vajadzēja pašiem izmēģināt spēkus riteņbraukšanā. Sacensībās piedalījās 34 dalībnieki no otrās līdz astotai klasei. Daudzi uzrādīja labus rezultātus, piemēram, Raimonds Gudrikis, Jānis Spirģis, Jānis Auza, Edmunds Alps un citi.
Tajā dienā nolēmām arī turpmāk būt draugos ar riteņbraukšanu. Nodibinājām
riteņbraucēju pulciņu. Trenēsimies pieredzējušo sportistu Olgas Ritenes un Nikolaja
Pušņicka vadībā.
Skaidrīte Šēniņa, 4.kl. pioniere”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.129 (28.10.1965)
1965. gads. “Trasē rēc motori. Zvans. Stundas beigušās. Divpadsmit zēnu un trīs meitenes dodas uz skolas darbnīcām. Sākas kārtējās jauno automobilistu (gokartistu) nodarbības.
Vecākās grupas puiši apmāca jaunākos. Astotās klases zēni A. Bumbulis un J. Spirģis ir instruktori. Viens no viņiem apmāca braukšanā uz stenda (tad gokarts tiek pacelts uz kastītes), bet otrs skolas treniņu trasē.
Vecākās grupas zēni jau piedalījušies daudzās republikāniskās sacensībās. Arī Smiltenes un Talsu trases jau pazīst Rudes skolas braucējus.
Pirms dažām dienām četri mūsu gokartisti piedalījās Izglītības ministrijas rudens balvas izcīņā Rīgā. Tur Jānis Spirgs individuāli izcīnīja pirmo vietu. Komandu vērtējumā mūsu braucēji izcīnīja otro vietu. Gunārs Sīlis (jaunākā gr.) jau ieguvis jaunatnes sporta klasi automobilisma sportā.
Daudz mums vēl plānu un ieceru abu mašīnu pilnveidošanā. Ikvienas sacīkstes dod atkal jaunas atziņas. Mēs, Rudes skolas gokartisti, esam pateicīgi kolhoza «Zelta zvaigzne» valdei un priekšsēdētājam Ivaram Šalmam par palīdzību motora iegādē. Daudz padomu mums devis kolhoza darbnīcu vadītājs Ivars Jansons, metinātājs Jānis Stalts, Eduards Lauris un citi kolhoza mehanizatori.
Paies tikai daži gadi, un ķersimies pie lielo mašīnu stūres. Pagaidām ar nepacietību gaidām trešdienās pēdējo zvanu, lai atkal varētu strādāt pie savām sacīkšu mašīnām. Tuvākā laikā ceram piedalīties sacīkstēs Liepājā.
Bet kā ar motosporta attīstību jūsu skolā? Draugi, vajag nopietnāk pievērsties šim sporta veidam. Nenožēlosit. Uz redzēšanos pavasarī Liepājas rajona jauno automobilistu sacensībāsl
Dainis Lapiņš, Rudes astoņgadīgās skolas gokartists-mehāniķis, 7. klases pionieris”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.129 (28.10.1965)
1965. gads. “[..] Rudes astoņgadīgajā skolā, Rucavas vidusskolā un Durbes internātskolā
gandrīz katrs ceturtais vai piektais skolēns ir nesekmīgs. Bieži vien starp slaistiem
ir arī pionieri un komjaunieši. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.142 (30.11.1965)
1966. gads. “Ieinteresēsim skolēnus par gokartu. Mūsu republikā populāri kļuvuši tehniskie sporta veidi. [..]
Lielu darbu veikuši skolotāji L. Ditke (Rudes astoņgadīgā skola), [..] un
daudzi citi, kuru vadībā skolēni būvē ļoti interesantas konstrukcijas gokartus un ar labām sekmēm piedalās sacensībās. Sevišķi gribētos atzīmēt b. Ditki, kura vadībā Rudes astoņgadīgās skolas audzēkņi uzbūvējuši trīs gokartus un ar teicamiem rezultātiem jau vairākus gadus piedalās republikas skolēnu meistarsacīkstēs. Šogad viņa vadītie gokartisti vecākajā skolēnu grupā izcīnīja republikas kausu, pārspējot pat Rīgas un Jelgavas Jauno tehniķu staciju komandas. [..]
V. Jankovskis, Rīgas speciālās skolas Jauno gokartistu pulciņa vadītājs”
Skolotāju Avīze, Nr.32 (10.08.1966)
1967. gads. “[..] «Viņas klasē visi skolēni mācās labi un teicami. Savā skolotājas darbā ir sasniegusi meistarību. Atbrauciet, un jūs pārliecināsities, ka skolotāja strādā ar sirdsdegsmi.» Tā Rudes astoņgadīgās skolas sirmās skolotājas Annas Rozenvaldes darbu vērtē vecāku komiteja. Un lūdz apsveikt 8. Martā. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.28 (07.03.1967)
1967. gads. “Rezerve ir. Republikas skolēnu kartings Biķernieku trasē pulcēja 32 dalībniekus no Siguldas, Cēsīm, Ventspils, Liepājas, Jelgavas, Rīgas un citu pilsētu un rajonu skolām. Pēc tam kad sacensību dalībniekus sveica Latvijas PSR izglītības ministra vietnieks L. Grudulis, trasē sākās aizraujošas cīņas. Redzējām gan solīdu ātrumu, gan taktiku, qan neatlaidību un meistarību. No zēniem negribēja atpalikt arī meitenes. Tā, piemēram, Maija Liepniece no Ventspils JTS paradīja atzīstamu cīņas
gribu, kaut arī pirmajā braucienā nācās finišēt bez vienas riepas.
50 kub. cm klasē jaunākajā grupā vietas sadalījās šādi: Ilmārs Jedrovics (Rīgas 55. vidusskola), Agris Stanēvics (Rīgas JTS), Raimonds Gudriķis (Rudes astoņgadīgā skola) [..]. Komandu vērtējumā: Rīgas jauno tehniķu stacija, Rudes astoņgadīgā skola, Rīgas pionieru pils.
Sacensības bija labi organizētas, par ko paldies pienākas RJTS metodistam V. Purgailim.
L. GUNDARS”
Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.101 (27.06.1967)
1967. gads. “Ziedi un darbi varonībai sniegti. Diena ir auksta un stindzinoša. Varbūt,
ka tāda pati tā bija 1942. gada 9. decembrī, kad varonīgi gāja bojā mūsu vienības varone Zenta Ozola. Tieši divdesmit piecus gadus atpakaļ.
Skolā bija vienības sanāksme - konkurss. Montāža veltīta Zentai Ozolai. Visus Lielā Tēvijas kara varoņus un it sevišķi mūsu Zentu mēs godinājām ar klusuma brīdi un ziediem, kurus nolikām pie viņas piemiņas plāksnes pionieru istabā. Šo svētku priekšvakarā pionieri un skolēni rakstīja daudzus rakstiņus un dzejoļus, sagatavoja zīmējumus par Zentu Ozolu. Pēc sanāksmes mēs noskatījāmies dokumentālās filmas.
Pabeidzot sanāksmi, mēs ikviens solījāmies līdzināties Zentai Ozolai - mīlēt, bezgalīgi mīlēt savu dzimto zemi.
Dz. Apine, Rudes astoņgadīgās skolas pionieru vienības padomes priekšsēdētāja”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.154 (28.12.1967)
1968. gads. “Pirmo reizi skolā. Skan senā dziesma «Dar’ man tēvis, pastaliņas!». Skan appušķots zvaniņš. Astotā klase ieved nākošos pirmās klases skolēnus. Ar izbrīnu acīs viņi lūkojas uz skolēniem. Bet tad, kad šī gada 1. klases skolēni rāda, ko ir gada laikā iemācījušies, mazo acis iemirdzas. Arī mēs jau daudz ko protam! Un skolēnu koncertu turpina nākamie pirmklasnieki. Kad šis svinīgais brīdis beidzās, atkal ieskanējās zvaniņš, un 8. klase aizveda jaunos skolēnus uz viņu pirmo klasi un pirmo stundu.
Anita Leja, Rudes astoņgadīgās skolas 4. klases skolniece”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.60 (21.05.1968)
1968. gads. “Jau trešo reizi Rīgas pionieri kartingisti devās uz Vācijas Demokrātisko Republiku, lai Eizenahē piedalītos atklātajās pionieru sacensībās kartingā. [..] Individuālajās sacensībās divās vecuma grupās startēja [..], Rudes astoņgadīgās skolas skolnieks Raimonds Gudriķis (jaunākajā) un Jānis Blome vecākajā. [..]
Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.92 (11.06.1968)
1968. gads. “Piekto reizi Biķernieku kartodromā pulcējās Latvijas skolu un ārpusskolas iestāžu (jauno tehniķu staciju) audzēkņi, lai cīnītos par republikas labāko gokartu vadītāju nosaukumiem un ceļojošajām komandu balvām. Uz šīm sacensībām Rīgas- pionieru pils sportisti bija uzaicinājuši arī savus draugus no Erfurtes (VDR) pionieru pils.
Ne nemīlīgais laiks, ne slidenā trase nespēja nobiedēt jaunos sportistus. Interesantas cīņas notika visās vecuma grupās. Sacensībām teicami bija sagatavojušies Liepājas rajona Rudes astoņgadīgās skolas un Nīcas vidusskolas jaunie sportisti. Šo skolu tehniskos pulciņus vada skolotājs Leons Ditke. [..]
Rezultāti. Skolu grupa. 50 kub. cm klase. Jaunākā grupa <12 —14 g. v ). Jānis Kepals (Rude), Andris Verdelis (Nīca), Aivars Kokainis (A. Upiša Skrīveru vidusskola); komandām Rudes astoņgadīgā skola, Nīcas vidusskola. Vecākā grupa (14 —16 g. v.). Raimonds Gudriķis, Laimonis Sils (abi no Rudes), Uldis Upesleja (Talsu 2. astoņgadīgā skola); komandām Rudes astoņgadigā skola, A. Upīša Skrīveru vidusskola, Cēsu 1.vidusskola.
Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.104 (02.07.1968)
1968. gads. “Biķernieku trasē uzvar erfurtieši. Rīgas un Erfurtes pionieru pils kartingisti kopīgas sacīkstes rīko jau otro gadu. Pēc rīdzinieku pēdējā ceļojuma uz Erfurti kārta viesoties nupat bija pienākusi erfurtiešiem.
Vācu zēni Rīgā ieradās aizvadītajā nedēļā. Viņi apmainījās gokartu būves pieredzē un uzaicināja rīdziniekus septembrī uz Erfurti, uz kartējām sacīkstēm. [..]
Ļoti nopietni sacensībām bija gatavojušies Liepājas rajona pārstāvji no Nīcas vidusskolas un Rudes astoņgadīgās. Abu skolu treneris ir skolotājs Leons Ditke. Viņa audzēkņi izcīnīja savā grupa visas pirmās vietas gan individuāli, gan komandām.
Jaunums sacīkstēs visiem dalībniekiem bija sporta un tehnisko zināšanu konkurss. [..]
V. Jankovskis”
Pionieris, Nr.54 (05.07.1968)
1968. gads. “Sevi pieteic arī kartingisti. Arvien vairāk pēdējā laikā republikas sacensībās teicamus panākumus gūst mūsu raiona skolu pārstāvji. Nupat saņemta jauna priecīga vēsts. Rīgā, Biķernieku trasē, kur spraigi risinājās Rīgas un Erfurtes pionieru pils kartingistu sacensības, ar labiem panākumiem startēja arī Liepājas rajona pārstāvji. Nīcas vidusskolas un Rudes astoņgadīgās skolas jaunie kartingisti savā grupā izcīnīja visas pirmās vietas gan individuāli, gan komandām. Uzvaras kaldināt palīdzējis
abu skolu komandu trenera skolotāja Leona Ditkes ļoti rūpīgais darbs.
V. Mazais”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.81 (09.07.1968)
1968. gads. “6. oktobrī Skolotāju diena! Entuziasma stafete. Skolotāju Leonu Ditki un viņa audzēkņus - Rudes astoņgadīgās skolas jaunos gokartistus sastapu darbnīcā. Tikko bija beigusies kārtējā nodarbība. Zēni, tērpušies brezenta skote|os, steidza uzpost telpas. Likumi te stingri un ierasti: kad darbs pabeigts. viss pašiem jāsaved vislabākajā kārtībā, ne uz grīdas, ne darbgaldiem nedrīkst palikt ne mazākā skaidiņa.
Trīs pašu būvētie gokarti, sarindoti un saposti turpmākajiem startiem, atradās turpat darbnīcā. Zēni cits pār citu steidza pastāstīt. kurš no tiem uzbūvēts pats pirmais, kurš pēc tam, cik un kādās sacensībās ar katru braukts.
- Pārrunājām, ko darīsim šajā mācību gadā, pastāsta Leons Ditke. Nolēmām, ka
jaunas mašīnas nebūvēsim, bet uzlabosim tās pašas vecās. Nesen Rīgā notikušajās starptautiskajās skolēnu sacensībās nolūkojām labākos igauņu un vācu modeļus.
Sarunā piedalās arī gokartistu pulciņa vadītājs Raimonds Gudriķis. Puisis draugos ar mazajām sacīkšu mašīnām jau no 5. klases. Viņš piedalījies vairākās sacensībās rajonā, Rīgā un arī Vācijas Demokrātiskajā Republikā Eizenahā, atvedis no šīm sacensībām diplomus un balvas.
-Jaunus locekļus savā kolektīvā uzņemam ar diviem noteikumiem, paskaidro Raimonds. Pirmkārt labi jāmācās, otrkārt pašiem savām rokām jābūvē sacīkšu mašīnas.
Vispirms jaunie dalībnieki iziet «kandidāta» stāžu un tikai tad kļūst par pilntiesīgiem gokartistu pulciņa biedriem.
Kopīgi vēlreiz aplūkojam sacensībās izcīnītos diplomus. Par katru no tiem skolotājam un viņa audzēkņiem ir īpašs stāsts.
-To ieguvām toreiz, kad gandrīz visas riepas pārplīsa...
-Toreiz pietrūka pavisam maz līdz pirmajai vietai...
-Toreiz...
Visur skolotājs bijis kopā ar saviem audzēkņiem, līdz katram startam palīdzējis ar padomu, bet brauciena laikā uztraucies pat vairāk nekā sacīkšu dalībnieki.
Leons Ditke bija pirmais mūsu rajonā, kas pievērsās šim interesantajam sporta veidam un pašu gokartu būvei. Ne mazums grūtību vajadzēja pārvarēt, to nav kļuvis mazāk arī pašlaik, taču ar lielu entuziasmu var paveikt daudz. Bet pats galvenais, ka skolotājs to pratis nodot saviem audzēkņiem. Liels ir viņa prieks, ka vairāki bijušie Rudes skolas skolēni arī savos tālākajos dzīves ceļos saglabājuši mīlestību uz tehniku vispār un uz gokartiem it īpaši.
F. Plostnieks
Raimonds Gudriķis ar šo mašīnu veicis tālus ceļus. Bet jaunajiem pulciņa dalībniekiem
sākumā prieku sagādā pat startera loma.
Fotografējis I. Birulis”
foto
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.119 (05.10.1968)
1969. gads. “”Komjauniete, mazā Zenta,
Naidā stpra šaut’ni cēla.” A. Balodis. Skan zēnu sagatavotais stāstījums par mūsu vienības varoni Zentu Ozolu. Esam pulcējušies kopā, lai domās pārstaigātu tos ce|us, kurus kara gados iepazina Zenta.
Ar klusuma brīdi godinām varones piemiņu. Ikviena pioniera sirdī iekvēlojas frontes ugunskuru atspīdums, iedzirkst domas par kādu skaistu mērķi, kas noteikti jāsasniedz. Atskan pionieru vadītājas balss: «Pionieri, cīņai par Komunistiskās partijas lietu, esiet gatavi!»
«Vienmēr gatavs!» mēs atbildam.
Zenta aizstāvēja Dzimteni kara laikā, bet mēs šodien cīnāmies par to, lai mūsu apkārtne būtu skaista, patīkama, lai nebūtu sliņķu un dīkdieņu. Varoņdarbs ikdienā, tas ir katra cilvēka pienākums.
Silva Glagovska, Velta Cibule, Rudes astoņgadīgās skolas 6. klases skolnieces”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.24 (27.02.1969)
1969. gads. “Saules zaķēns”
Saules zaķēns pa pļavu iet.
Ir agrs rīts,
Un visam puķēm acis ciet,
Jo tām ir sapnis jaukam domām tīts.
Kamēr puķes salda miegā,
Viņš nu var vēl paskraidīt.
Un tad saules zaķēns klusi
Aizcilpo uz ciema pusi.
Droši pieiet viņš pie mājas
Un uz loga apsēstas.
Māmiņa tur iekša rajas,
Kadēļ puika neceļas.
Saules zaķēns — nebēdnis —
Istabā jau ielēcis
Un ar skatu žilbinošu
Zēnu uzmodina droši.
Puisēns skatās, kas tad tas?
Viņam miegu aizdzinis
Saules zaķēns mazs.
Silva GLAGOVSKA
Rudes astoņgadīgās skolas 6. klasē
Pionieris, Nr.35 (01.05.1969)
1969. gads. “«Rudens balvas» sadalītas. Vairāk nekā 60 jauno kartingistu un mopēdistu cīnījās par skaistajām balvām, kuras izgatavojuši dažādu skolu audzēkņi darbmācības stundās. Pirmo reizi sacīkstēs piedalījās arī skolēni ar mopēdiem. Jaunums šogad bija tas, ka līdzās praktiskajai braukšanai ieskaites punktus kopīgajam vērtējumam varēja iegūt arī teorētiskajā konkursā. Ja kartingisti teorētiski bija labi sagatavoti, tad to nevar teikt par motokrosa braucējiem no motosporta skolām.
Labi sacīkstēm bija sagatavojušies [..]. No rajonu, skolām jāatzīmē Liepājas rajona Rudes astoņgadīgās skolas (treneris L. Ditke) un Rīgas rajona Inčukalna astoņgadīgās skolas sportisti. [..] 50cm3 klasē [..] Komandu vērtējumā pirmā bija Rīgas.komanda, otrā Liepājas JTS, bet trešā – Rudes astoņgadīgās skolas komanda. [..]”
Skolotāju Avīze, Nr.36 (10.09.1969)
1970. gads. “Raibajām dzejas rindām”
Vecajā pierakstu burtnīcā
Rinda pie rindas stājas.
Un domas klīst tālu upmalā,
Kur koki pār ūdeni klājas.
Te rinda saliecas,
Te tālāk vijas,
Tās pavedieni šķetinās
Kā manas mīļās vecmāmuļas brīnumainās dzijas.
Velta CIBULE
Rudes astoņgadīgas skolas 7. klasē”
Pionieris, Nr.14 (17.02.1970)
1970. gads. “Nīcas un Rudes kartingistu veiksme. Trīs dienas Skultē dunēja gokartu motori, trīs dienas te risinājās Latvijas PSR skolēnu 7. sacensības kartingā.
Arī šogad labus panākumus guva mūsu rajona pārstāvji.50 kubikcentimetru klasē vispārizglītojošo skolu grupā M. Rāts (Rudes astoņgadīgā skola) ierindojās otrajā vietā, bet trešajā vietā J. Blinže (Nīcas vidusskola), vispārizglītojošo skolu 50 kubikcentimetru vecākajā grupā pirmajā vietā A. Bajārs (Rudes astoņgadīgā skola), bet trešajā vietā tās pašas skolas pārstāvis V. Jansons. Komandu vērtējumā 50 kubikcentimetru klasē vispārizglītojošo skolu grupā otrajā vietā ierindojas Nīcas vidusskola, trešajā Rudes astoņgadīgā skola. Veiksmīgus startus jaunajiem kartingistiem arī turpmāk!
G. Sila”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.81 (11.07.1970)
1970. gads. “Republikas jaunatnes sacensības. Pirmo reizi Skultē. [..] Uz savām VII republikas sacensībām jaunie kartingisti bija pulcējušies Skultes kartodromā. Ap 90 jauno sportistu mērojās spēkiem dažādās gokartu klasēs un vecuma grupās. Kā vienmēr, sacensībām labi bija sagatavojusies Rīgas jauno tehniku stacijas, Nīcas vidusskolas, Siguldas 1. vidusskolas, Rudes astoņgadīgas skolas un Inčukaln sportisti. [..] Kā katru gadu, arī šoreiz neizpalika tehnisko zināšanu konkurss, kurš bija obligāts visiem dalībniekiem, jo konkursā iegūtie punkti kopā ar trasē izcīnītajiem deva galīgo vērtējumu
vietas iegūšanai. Konkursa biļetēs bija trīs punkti: motora teorija, sacīkšu noteikumi un
satiksmes noteikumi. [..] REZULTĀTI. 50 kub. cen. klase. Jaunākā grupa. [..] Vispārizglītojošās skolas: [..] M.Rāts (Rudes astoņgad. sk.), [..], komandām: Smiltenes v-sk., Nīcas v-sk., Rudes astoņgad. sk. Vecākā grupa: A. Bajārs (Rudes astoņgad. sk.). [..], V. Jansons (Rudes astoņgad. sk.), komandām: Rudes astoņgad. sk., [..]”
Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.114 (23.07.1970)
1970. gads. “«Vasara-70” Skulte. Jau kļuvis par tradīciju, ka skolēnu kartings «Vasara» tiek organizēts tajā kartodromā, kur skolēni vēl nav bijuši, lai viņi pierastu pie dažādiem sacīkšu celiņiem. Izņēmums nebija arī šogad.
Nesen ap deviņdesmit mūsu republikas sportistu un viesi no Tallinas bija pulcējušies skolēnu VII republikāniskajās sacensībās kartingā. Tās Izglītības ministrijas uzdevumā organizēja Centrālā jauno tehniķu stacija. Rīgas jauno tehniķu stacijas
(treneri T. Liepa un J. Majors), Rudes astoņgadīgās skolas, Nīcas vidusskolas (treneris L. Ditke), Siguldas 1. vidusskolas (treneris I. Raudziņš) un Inčukalna astoņgadīgās skolas (treneris J. Īle) skolēni kā vienmēr bija sagatavoti teicami, tādēļ arī izcīnīja lielāko daļu balvu. [..]
Un tagad par rezultātiem sacensībās. Sacensībās komandu vērtējumā 50 cm3 klasē ārpusskolas iestāžu jaunākajā un vecākajā grupā uzvarēja Rīgas JTS I komanda. Individuāli labākie bija T. Trūds (Tallinas Pionieru pils) un H. Bormanis (Rīgas JTS). 50 cm 3 klasē vispārizglītojošo skolu jaunākajā grupā visveiksmīgāk cīnījās Smiltenes
vidusskola, vecākajā Rudes astoņgadīgā skola.
Individuāli spēcīgākais izrādījās M Ērglis (Smiltenes vidusskola) un A. Bajārs (Rudes astoņgadīgā skola). 125 cm 3 klasē ar rūpnieciski ražotiem gokartiem otrajā dienā uzvarētāja bija Rīgas JTS. 125 cm 3 klasē ārpusskolas iestāžu grupā Inčukalna
MRS, vispārizglītojošo vidusskolu Siguldas 1. vidusskolas komanda.
Individuāli labākos rezultātus uzrādīja A. Īle (Inčukalna MRS), A. Štāls (Rīgas JTS), V.Upītis (Siguldas 1. vidusskola).
V. Jankovskis
CJTS laborants”
Skolotāju Avīze, Nr.31 (05.08.1970)
1970. gads. “Rude Nīcai kaimiņos... Rudes astoņgadīgajā skolā šajās dienās ieradās ciemiņi - rajona skolotāju metodisko apvienību vadītāji. Visus iepriecināja tīrība un
kārtība skolā, bet sevišķi skolēnu pieklājība. Jau no pašas pirmās klases Rudes zēni iemācījušies būt pieklājīgi pret meitenēm un pieaugušiem cilvēkiem. Šajā skolā neredzējām neviena gadījuma, kad zēni pirmie izietu vai ieietu pa durvīm, vai aizskrietu meitenēm ceļā priekšā. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.149 (17.12.1970)
1971. gads. “Bailes no kritikas. Komjauniešu sapulcē nolēmām izdot “Starmeti. Visu nedēļu vācām materiālus, pūlējāmies, lai jokti būtu trāpīgi un asprātīgi. No rīta, kad «Starmeti» izlikām pie sienas, izcēlās vesela brēka. Dažam labam vaininiekam, kas
uzskatīja, ka kritika nepelnīta, palīgā atsteidzās pat māsa. Vienā starpbrīdī mūsu klases garākais zēns Pēteris un vēl daži ilgi pētīja jauno sienas avīzi un noslēpumaini smaidīja. Mēs tam nepievērsām uzmanību, jo arī par Pēteri tur bija rakstīts. Kad zēni bija nozuduši, piegājām apskatīties. Tavu brīnumu. Kā tikai tur tagad nebija! Piezīmēti dažādi ķekši un svītras, pārlaboti skolēnu uzvārdi. Šis notikums nepagāja secen. Pēterim vajadzēja atvainoties visas klases priekšā. Ceram, ka turpmāk viņš nebūs tik gļēvs un pelnīto kritiku uzņems kā īstam vīram pienākas.
Velta Cibule, Rudes astoņgadīgajā skolā”
Pionieris, Nr.10 (02.02.1971)
1971. gads. “Rudes gokartisti – otrie. No 1. līdz 4. jūlijam Madonā risinājās republikas jauno automobilistu sacensības. Tajās bez mūsu republikas jaunajiem sportistiem piedalījās arī viesi no Vorkutas. Liepājas rajonu pārstāvēja Rudes astoņgadīgās un Nīcas vidusskolas gokartistu komandas. Kopvērtējumā republikas vispārizglītojošo skolu grupā pirmo vietu izcīnīja Siguldas vidusskolas komanda, bet otrajā vietā ierindojās Rudes astoņgadīgas skolas pārstāvji. Nīcas vidusskolas gokartisti šoreiz palika ceturtajā vietā.
Individuāli labākos rezultātus guva Rudes astoņgadīgas skolas absolventi Valdis Jansons, kas vecākajā grupa distanci veica kā otrais. Jaunākajā grupā otro vietu ieguva Rudes astoņgadīgās skolas 8. klases skolnieks Igors Eņķuzis, bet trešo viņa klases biedrs Viktors Pickainis.
G. Sila”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.80 (08.07.1971)
1971. gads. “Jauno mācību gadu gaidot. Vērtē šodienu, plāno rītdienu. Tā īsos vārdos var raksturot Otaņķu ciema izpildu komitejas sēdi, kurā sprieda par Rudes astoņgadīgās skolas sagatavotību jaunajam mācību gadam.
Par šogad paveiktajiem remontiem nevienam kritisku piezīmju nebija, pedagogi un «Zelta zvaigznes» ļaudis darījuši visu, kas viņu spēkos. Galvenās pārrunas par to, kas
un kā darāms, lai labi sagatavotos arī 1972./73. mācību gadam.
Ļoti patīkami, ka kolhozā «Zelta zvaigzne» nevienā ciemata labiekārtošanas darbā nav piemirsuši skolu. Pēc pusotra, diviem gadiem kolhoza centrā būs centrālā katlu māja, kas siltumu varēs pievadīt arī skolai, tikai laikus jāizgatavo projekti. Līdz nākošajam mācību gadam plāno noasfaltēt skolas pagalmu, iekārtot jaunu sakņu pagrabu, malkas šķūni. Kolhoza valdes priekšsēdētājs J. Šalms sola palīdzēt kapitāli izremontēt arī skolotāja dzīvokli. Varbūt pēc gada to varēs piedāvāt dziedāšanas skolotājam, ko tik ļoti gaida arī kolhozs.
A. Liepa”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.101 (26.08.1971)
1971. gads. “Jauno motobraucēju panākumi. Kandavā notika tradicionālā LPSR Izglītības ministrijas «Rudens balvas» izcīņa kartingā un moto divcīņā.
Liepājas rajona skolēnus pārstāvēja Nīcas vidusskolas un Rudes astoņgadīgās skolas gokartisti un jaunie motociklisti.
No vispārizglītojošām skolām kartingā visstiprākā šogad bija Siguldas vidusskolas gokartistu komanda, bet 2. vietas republikā izcīnīja Liepājas rajona Rudes astoņgadīgās skolas (jaunākā grupā) un Nīcas vidusskolas gokartisti (vecākā grupā).
Individuāli no mūsu rajona puišiem vislabāk veicās Rudes astoņgadīgās skolas gokartistam Viktoram Pickainim, kas izcīnīja 3. vietu republikā. [..]
L. Ditke, Nīcas vidusskolas auto-moto pulciņa vadītājs”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.117 (02.10.1971)
1971. gads. “[..] Edgars Kuršinskis no Aizputes tehniskā sporta kluba un Eduards Norvežs no zvejnieku arteļa «Dzintarjūra» runāja par motosporta attīstības iespējām, Leons Ditke no Nīcas vidusskolas un Viktors Pickainis no Rudes astoņgadīgās skolas ir kartinga entuziasti. Leona Ditkes vadībā Rudes un Nīcas gokartisti guvuši ievērojamus panākumus republikas mērogā (šogad 2. vieta). Bet trūkst pretinieku pašu rajonā.
Dažām skolām (Rucavas vidusskolai u.c.) ir iegādāti gokarti, bet ne treniņi, ne sacensības nenotiek. lespējas gūt vēl labākus panākumus, ir tikai vajadzīgs mazliet vairāk uzņēmības. [..]
(foto ar V.Pickaini)
Rudes astoņgadīgās skolas skolnieks Viktors Pickainis ieguva 3. vietu kartingā republikas mērogā. Viņa vēlējumies: puiši citās skolās, mācieties braukt ar gokartu! Tas ir interesanti. Sacentīsimies.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.124 (19.10.1971)
1972. gads. “Ciešas draudzības saites Rudes astoņgadīgās skolas skolēnus vieno ar daudzu mūsu brālīgo tautu bērniem. Lai vēl labāk iepazītu tās zemes, no kurienes ceļo vēstules, lai ar tām iepazītos ne tikai adresāti, bet viss skolas kolektīvs, skolā izveidots internacionālais tautu draudzības klubs. Tā atklāšana šodien.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.52 (29.04.1972)
1972.gads. “Rudes gokartisti - lieliski! Četras dienas Kandavas plašajā kartodromā rēca motori. Tur 2. jūlijā noslēdzās Latvijas PSR 9. skolu jaunatnes gokartistu sacīkstes. Tajās piedalījās ne tikai mūsu republikas, bet arī Igaunijas PSR un tālās Vorkutas (Komi APSR) pārstāvji. Pavisam vairāk nekā 150 gokartistu. Ar prieku varam atzīmēt, ka šoreiz bez Rudes astoņgadīgās skolas un Nīcas vidusskolas mūsu rajonu pārstāvēja arī Kazdangas sovhozlehnikuma puiši.
Vispārizglītojošo skolu jaunākajā grupā 1. vietu izcīnīja Rudes astoņgadīgās skolas 5.klases skolnieks Jānis Rāts. 2. vietā ierindojās Siguldas vidusskolas pārstāvis, bet 3. Nīcas vidusskolas jaunais automobilists 6. klases skolnieks Laimonis Šķila.
Vecākajā grupā pirmo vietu izcīnīja Rudes astoņgadīgās skolas 8. klases absolvents Igors Eņķūzis.
******
Komandu vērtējumā 1. vietu un Izglītības ministrijas ceļojošo kausu izcīnīja Rudes astoņgadīgās skolas komanda. Nīcas vidusskolas komanda ierindojās 3. vietā.
Brīvajos brīžos notika konkursi par tehniskajām zināšanām, satiksmes noteikumiem un gokartistu sacīkšu (kartinga) noteikumiem, kuros obligāti bija jāpiedalās visiem sacīkšu dalībniekiem.
L. Ditke”
Ļeņina Ceļš Nr. 85 (18.07.1972)
1972. gads. Durbes pionieru aktīva nometne. “Čakli nometnes dalībnieki strādāja Liepājas sovhoza dārzniecībā. Edgaram Zvejām no Rudes astoņgadīgās skolas un Uldim Grīslim no Gaviezes astoņgadīgās skolas vislabāk patika novākt jāņogas.
Fotografējis F. Plostnieks”
foto
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.97 (15.08.1972)
1972. gads. “Aizvien jaunas pieturas. Kaut kur vienmēr dun sliedes, kaut kur aiztrauc vilcieni, aicinoši, gaidoši, sirdi skurbinoši. Līdzi sliežu dunai, līdzi vagonu zibai atnāk dīvaina ilgošanās pēc jauniem horizontiem, neredzētām tālēm, un ilgošanās jau tuvina tāles.
Ļoti gribējās redzēt, kā ir tur aiz polārā loka, kā ziemeļos dzīvo ļaudis. Bet ar ceļazīmēm jau vienmēr pagrūti, visiem nepietiek...
Skolas internacionālā kluba «Dzirkstelīte» viesu grāmatā pirms tam izlasīju Valdas Laukgales atstātos kaismīgos vārdus par ziemeļu skaistuli Murmansku.
Ar ceļazīmi viņa uz turieni nenokļuva, bet gan... parastā preču vagonā reizē ar kolhoza dārzkopju izaudzēto produkciju. Tā sakot, saimniecības pārstāve. Bet, kad bija nokārtoti darījumi ar Murmanskas tirdzniecības organizācijām, līdz atpakaļceļam palika brīvas pāris dienas, lai iepazītos ar ziemeļzemi.
-Pateicoties kāda elektrovilcēja apkalpes atsaucībai, izbraucām dažus kilometrus no pilsētas un savām acīm skatījām pat tundru...
Ģeogrāfijas stundās, kurās jārunā par ziemeļiem, ar Valdas Laukgales starpniecību tagad klasē ienāk daudz spilgtāki priekšstati par tiem, kurus var izlasīt mācību grāmatā.
“Par cilvēkiem vajag spriest pēc viņu veiksmēm, nevis pēc viņu neveiksmēm. A. Dovženko.» Šos vārdus izlasīju Rudes astoņgadīgās skolas direktora vietnieces mācību darbā Valdas Laukgales darba kladē. Zemāk bija arī otrs citāts – J. Sirmbārža dzejas rindas. Mazliet pretrunīgas pirmajam.
“-Tās pirmās priekš manis īstās. Ir taču tā, ka neveiksmes gadās katram. Un ja nu vēl par tām sit...”
Par šāda sprieduma vispārinājumu var arī strīdēties, taču Valda gatava aizstāvēt savu viedokli līdz galam:
- Vairumā gadījumu taču skolēna pretimrunāšanā, spītīgumā un citās nelaimēs ierosinātāji esam bijuši mēs paši -skolotāji. Neesam likuši sirdi pretī sirdij, neesam mazajā zēnā vai meitenē saskatījuši pašu galveno - cilvēku.
Saskatīt cilvēku ...
Tas ļoti raksturīgs Valdas Laukgales un viņas kolēģu darbā. Skolotāja pat uz brīdi apmulsa, kad pavaicāju par grūti audzināmiem, par konfliktiem ar bērnu vecākiem.
-Nav gan. Par sīkumiem taču nav vērts runāt..
Direktora vietniecei mācību darbā daudz jāstrādā ar pieaugušiem cilvēkiem - saviem kolēģiem. Stundu hospitēšana, pārrunas, dažādi pasākumi. Nav jau viegli. Un tomēr:
-Savus kolēģus labi pazīstu. Piecpadsmit gadi kopā nostrādāti. Zinu viņu darba metodes, viņu stundas. Gadās jau kāda pasliktāka. Un arī tad cenšos salūkot tajā vispirms ko labu.
Tas nav liberālisms, tā nav lietu vienkāršošana, bet gan cieņa cilvēkam. Arī tāds vērtējums par dažu labu hospitētu stundu:
«Paldies, skolotāj!» Un vairāk nekas. Taču nav iemesta apstrīdēt šo ierakstu. Vienīgi varbūt no pieņemtās kārtības viedokļa.
Vecmāmiņas bija ļoti pateicīgas. Kā pirmajā, tā otrajā reizē. Tādas viņām vien domātas pēcpusdienas taču nekad nebija organizētas. Bet «Zelta zvaigznes» sieviešu padome ar Valdu Laukgali priekšgalā jau tāpēc aizsāka šādu soli. Dažai labai vecmāmiņai tā bija vienīgā izkustēšanās no savas sētas vesela gada laikā. Bet ja sapulcējas kopā visas Otaņķos dzīvojošās vecmāmuļas, tad savu simtu var saskaitīt. Abas tikšanās reizes bijušas sirsnīgas un tuvinošas.
Tas nav vienīgais sieviešu padomes organizētais pasākums. Bijuši un būs arī citi. Labi, interesanti, pārdomāti.
Un tomēr sāp sirds, ja mūsu pūliņus daudzi nenovērtē pat tik daudz, lai atnāktu uz sieviešu padomes gatavotajiem vakariem. Bija tāda reize, kad vajadzēja rezumēt konkursu par skaistāko lauku sētu ... tukšā zālē.
Vairākiem Valdas Laukgales pašiem pirmajiem audzēkņiem tagad jau pašiem savas ģimenes, savi bērni audzināmi. Un tomēr nav lielāka gandarījuma skolotājai kā dzirdēt labu vārdu par saviem bijušajiem skolēniem, īpaši pašiem pirmajiem.
-Bija man tāds puisis klasē. Sliņķis bez gala. Tagad tepat mūsu saimniecībā krietns šoferis. Vienu dienu man par viņu daudz laba stāstīja. Tik lielu prieku sen nebiju pārdzīvojusi.
Šopavasar kāzas svinēja Valdas Laukgales viena no centīgākajām pirmajām audzēknēm Dzintra Bunka. Viņas darba vieta patālu no Rudes. Slimnīcā vecākā māsa. Skolotāja aizsūtīja apsveikumu kāzās, bet pretī no Jelgavas kā pateicību saņēma rozes. Saņēma un apraudājās...
Tā jau vienmēr, ja – sirds sirdij.
Aizdun vilcieni, zib sliedes. Aicinot, nemieru viešot. Priekšā jaunas pieturas. Arī tās, kas mērojamas ar kaismīgo «ļoti gribas». Bet šiem vārdiņiem Valdas Laukgales dzīvē nav viegluma pieskaņa.
F. Plostnieks
foto
Fotografējis autors Valdu Laukgali”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.117 (30.09.1972)
1972. gads. “No konkursa “Draudzība robežu nepazīst” materiāliem. Atrast, iepazīt, sadraudzēties.
«Es eju pār robežām paceltu galvu,
Man nokusīs kājas tik Dzimtene liela.»
Šīs Tautas rakstnieka J.Sudrabkalna dzejas rindas skolas pionieriem ierosināja domu
nodibināt internacionālo tautu draudzības klubu. Sākās spraigs darbs materiālu apkopošanā par visām republikām, nacionāla tērpu gatavošana lellēm, konkurss «Vai tu pazīsti savu Dzimteni?», bet galvenais - sarakstes kuplināšana, jaunu draugu meklēšana.
Šajā mācību gadā klubā darbojas vairākas sekciias. Sarakstes sekciju vada 8.klases skolniece RUTA JANSONE. Viņa stāsta:
-Sarakstāmies ar 9 Padomju Savienības skolām, bez tam katra klase kolektīvi ar 2 skolām. Cik interesanti ir uzzināt daudz ko jaunu par mūsu draugiem Čukotkā vai Krimā, Arhangeļskā vai Turkmēnijā, saņemt sūtījumus no tuviem vai tāliem novadiem, to zina mūsu sekcijas biedri, kuri ar tādu satraukumu ver vaļā vēl nelasītu vēstuli vai noņem laku no vēl neatvērta sūtījuma. Cieša draudzība jau trešo gadu saista mūs ar Markovas internātskolu Čukotkas apgabalā, ar Ašhabadas 26.vidusskolu, ar Arhangeļskas apgabala Lesukonskas un Krimas Astopoljes vidusskolām.
Aplūkojot atsūtītos materiālus, neviļus nāk prātā dzejnieka vārdi par Dzimteni, jo, gan turkmēņu, ukraiņu un krievu tautas tērpos ģērbtās lelles, gan čukču un lietuviešu dzejnieču dzejoļu krājumi, gan jakutu briežu gana fotogrāfija, gan turkmēņu bērnu
zīmējumi, izaudzētā kokvilna...gan ... gan .. tas viss ir mana Dzimtene, tas viss ir mūsu
kluba dārgums un lepnums
Suvenīru sekciju vada 8. klases skolniece Rita Jankovska:
-Saņemt no draugiem sūtījumus ir ļoti skaisti, bet arī draugi gaida no mums daudz kā
interesanta par Latviju, tādēļ mācāmies izgatavot dažādus suvenīrus. Gatavojam nacionālos tērpus lellēm - kā lielākā velte PSRS nodibināšanas 50. gadskārtai būs visu 15 republiku leļļu skate. Mūsu klubā jau ir Liene no Latvijas, Džurdžana no
Turkmēnijas, Sofiko no Armēnijas, Konstance no Baltkrievijas, Danute no Lietuvas un Nadežda no KPFSR. Drīz latviešu tautas tērpā ietērptās lelles aizceļos uz Arhangeļsku un Krimu.
Interesanto tikšanos sekciju vada kluba viceprezidents 7. klases skolēns JĀNIS SNEIBIS:
-Dzimtenes plašumus mēs paši izstaigāt nevaram, tāpēc labprāt klausāmies ceļojumu iespaidus pa mūsu zemi un citām valstīm. Septembrī mūsu ceļojums tikšanās uzvēdī Donas un Volgas ūdeņu plašumu, Volgogradas vienreizīgo esamību. Oktobrī dosimies Kaukāza kalnu stāvajos ceļos.
Par gidu sekciju stāsta 7. klases komandiere Vēsma Dīķe:
-Sekcijas plānos ir sagatavot gidus labus stāstītājus: par kluba materiāliem, skolas un
pionieru organizācijas vēsturi, mūsu novadu, apkopot skolas gokartistu sasniegumu vēsturi. Pašlaik gidu sekcijas vadībā klašu kolektīvi gatavojas mutvārdu žurnālam “Mūsu novads». Sarīkojums notiks 20. oktobrī.
Meldra Dirnēna, Rudes astoņgadīgās skolas Internacionālā tautu draudzības kluba «Dzirkstele» prezidente
«Dzirksteles» tuvākais palīgs un padomdevējs, skolotāja Ārija Jozefa (centrā) kopā ar kluba aktīvistēm aplūko tālo draugu atsūtītos suvenīrus.
Fotografējis F. Plostnieks”
foto
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.121 (10.10.1972)
1972. gads. “PSRS 50. gadadienai. Pie draugiem visi ceļi tuvi. Šodien Liepājas skolēnu kultūras namā «Vaduguns» pulcējas rajona skolu pionieri un komjaunieši, lai pionieru padomes svinīgajā plēnumā novērtētu savu veikumu PSRS lielajai jubilejai. [..]
Atzīmējams Rudes astoņgadīgās skolas savāktais materiāls, kurā atspoguļojās pašu dzimtā ciema vistiešākie sakari ar visu Dzimteni. [..] Ja internacionālie klubi līdz šim rajonā bija uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, tad šobrīd tie atklāti jau visās vidusskolās,
virknē astoņgadīgo skolu. Rosīgākie no tiem Priekules un Grobiņas vidusskolās,
Pāvilostas un Rudes astoņgadīgajās skolās, Vaiņodes internātskolā. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.144 (07.12.1972)
1972. gads. “Daudz pasaulē ir krāšņu, skaistu zemju, lielu pilsētu un ciemu, bet šī pēcpusdiena bija veltīta mūsu pašu dzimtajai Otaņķu zemei — tās pagātnes soļiem, tagadnes un nākotnes ritmiem,» savā korespondencē raksta Vēsma Dīķe.
Rudes astoņgadīgās skolas internacionālā kluba «Dzirkstele» gidu sekcijas vadītāja. Meitene ziņo, ka skolā nesen savas lappuses mutvārdu žurnāls «Mūsu novads». Katras klases kolektīvs sagatavojis vienu lappusi. Vislabāk izskanējusi
tā, ko sniedza 5. klase — «Laužu paražas». Kopā ar kolhoza veco ļaužu kolektīva dalībniecēm pionieri skandēja senās paražu dziesmas, bet par novada nākotni pastāstīja kolhoza priekšsēdētājs I. Šalms.”
Pionieris, Nr.99 (15.12.1972)
1972. gads. Konkurss «Draudzība robežu nepazīst» noslēdzies. [..] Ir saņemti 42 autoru 56 dokumentālie darbi (korespondences, informācijas, apraksti, intervijas): 1. vieta Rudes astoņgadīgās skolas internacionālā kluba «Dzirkstele» prezidentei Meldrai Dirnēnai par interviju «Atrast, iepazīt, sadraudzēties». [..] Atzinību izpelnījušies:[..] Rudes astoņgadīgās skolas internacionālā kluba «Dzirkstele» aktīvisti, [..].”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.154-155 (30.12.1972)
1973. gads. “Nākamie uzstājas Otaņķu ciema tautas nama sieviešu un vīriešu ansambļi. [..] Ansambļiem trijos mēnešos dziesmas iemācījusi Rudes astoņgadīgās skolas jaunā dziedāšanas skolotāja Agrita Grietēna. Viņai nav trūcis ne laika, ne neatlaidības, ne mākas, lai laukos skanētu dziesma. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.7 (16.01.1973)
1973. gads. “Kopā ar draugiem. Kāda diena februārī bija ilgi gaidīta, jo tajā mēs rīkojām klases vakaru kopā ar Rudes un Sikšņu astoņgadīgo skolu 8. klasēm. Draugus no abām skolām uzaicinājām profesionālās orientācijas nolūkā. Par mūsu skolu pastāstīja skolotāja Laura Zeime. Pēc tam sekoja mūsu sagatavotie priekšnesumi. Lai tos sagatavotu, bija jāpieliek daudz pūļu. Arī mūsu viesi sniedza dažus priekšnesumus. Jāpiebilst, ka ar Rudes astoņgadīgo skolu mūs saista diezgan sena draudzība. Skolā ir izveidots internacionālais draudzības klubs, un mēs gribam no viņiem mācīties. Arī 5. un 7. b klasei ir draugi Rudes astoņgadīgajā skolā. Ar saviem draugiem kopā esam pavadījuši daudz skaistu brīžu.
Liene Role, Nīcas vidusskolas 8. klasē”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.25 (27.02.1973)
1973. gads. “Pirms startiem jaunajā mācību gadā. Rajona skolēnu spartakiāde risinājās visu aizvadīto mācību gadu. Katrai skolai ieskaitīja 4 rādītājus: GDA spartakiādes, vieglatlētikas, bumbu spēju un izvēles sporta veida rezultātus. [..]
[..] Tabulu noslēdz Rudes astoņgadīgā skola ar 33 p. Skolas fizkultūrieši vāji startēja GDA spartakiādē, bet nemaz nepiedalījās bumbu spēlēs. Skolas vadībai jāpadomā par darba uzlabošanu, jo pašreizējie rezultāti neatbilst skolās kolektīva fiziskajām spējām. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.94 (07.08.1973)
1973. gads. “No redakcijas pasta somas. Kas aizēnoja sauli?
Rudes astoņgadīgās skolas skolotāja A. Jozefa bija patiesi sašutusi. Un visu savu rūgtumu, kas bija sakrājies viņas skolā notikušā Tautu draudzības festivāla dienās, steidzās aizgūtnēm izklāstīt.
Kas tad bija noticis? Tautu draudzībās festivāli taču parasti ir gaiši, priecīgi. Tāds tas bija arī Rudē. Bet otrā dienā? «Kaut saule starus nežēloja,» raksta redakcijai adresētā vēstulē skolotāja A. Jozefa, «tomēr 13. maijā 50 skolēniem no Ukrainas,
KPFSR, Grobiņas, Nīcas un Rudes sirdīs palika neaizpildāms tukšums - ekskursijas autobuss gida pavadībā uz Rudes astoņgadīgo skolu ceļu bija aizmirsis.» Un tālāk: «Mēs tik tāliem draugiem ļoti gribējām parādīt savu pilsētu zem liepām, tās revolucionāro un kauju ceļu pagātni, bet... »
Kas slēpjas aiz šī «bet»? Lūdzām uz šo jautājumu palīdzēt atbildēt Liepājas ekskursiju
birojam. Tā vadītāja M. Dandzberga lietišķi un vēsi izklāsta starp Rudes astoņgadīgo skolu un Liepājas ekskursiju biroju radušos konfliktu. Daži fragmenti: «... birojs oficiālu
pieteikumu nav saņēmis...», «...bija telefona zvans.» «Par to, ka autobusam būtu jābrauc
pēc ekskursantiem uz Rudes skolu un tie jāved atpakaļ, nebija nekādas runas.» Un tālāk: «8.maijā ap plkst. 17.30 pie biroja durvīm un loga stipri klauvējusi kāda sieviete. Minētā sieviete teikusi, ka viņa no Rudes skolas un viņai tikai jānodod nauda par ekskursiju, tuvāk neko nepaskaidrojot. Ekskursiju vadītāja naudu pieņēmusi un nolikusi kasieres atvilktnē, bet pati nākošajā dienā aizbraukusi ilgākā ekskursijā.
Kasiere Petruševica 10. maijā naudu iemaksājusi bankā, neziņojot vadītājai, ka Rudes skola samaksājusi par ekskursiju (bez atvešanas un aizvešanas izdevumiem).» Tātad kas «aizēnoja sauli»?
Lai kā āri pirmajā mirklī gribētos aizstāvēt emocionālo skolotāju A. Jozefu, kura, kā jāsecina no vēstulēm, bija pasākuma organizētāja, tomēr īsti piekrist viņai nevar. Ir jau saprotams, ka Rudes skolas kolektīvā Tautu draudzības festivālu uzskatīja par tik lielu notikumu, ka tas spējīgs aizēnot visu pārējo. Bet vai tāpēc var aizmirst un nerespektēt citu darbu, vēl jo sevišķi tādas iestādes, no kuras pakalpojumiem atkarīga pasākuma norise? Nopietnāk, daudz nopietnāk par to jāpadomā ne tikai Rudes skolai, bet arī vairākām citām skolām un iestādēm.
Bez vainas nav arī Liepājas ekskursiju birojs. Prakse šad un tad pieņemt pieteikumus pa telefonu taču pastāv?! Tāpat pārāk liela savstarpēja uzticēšanās
un kontroles trūkums. Tikai tāpēc varēja pieņemt naudu par ekskursiju un neziņot par to vadībai. Un vēl? No atmiņas negrib izgaist telefona saruna ar ekskursiju biroja vadītāju tūlīt pēc A. Jozefas vēstules saņemšanas. Konkrētāk viens teikums: «... mums tās tuvās ekskursijas īsti neatmaksājas.» Vai arī šajā gadījumā tas nebija viens no iemesliem, kāpēc ekskursiju biroja darbinieki neatlaidīgāk nepainteresējās, kas tad īsti ir ar to Rudes skolas lūgto (gan tikai telefoniski) ekskursiju?
Tautu draudzība. Skaistas un svētas jūtas. Ieaudzināt tās mūsu bērnos liels un godpilns pienākums. Bet, lai to izdarītu, nepietiek tikai ar vārdiem. Bērniem ir redzīgas acis. Gan skolotāju, gan ekskursiju biroja darbinieku, gan visu pārējo mūsu sabiedrības locekļu darbiem jābūt tādiem, lai veidotu un stiprinātu šīs jūtas.
L. Leine”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.97 (14.08.1973)
1974. gads. “[..] No partijas rajona organizācijas XIX konferences. [..] Pārejas tempi uz vispārējo vidējo izglītību jo projām vēl nav apmierinoši. Lai kā cenšamies, nespējam vēl pat aizsniegt republikas vidējo rādītāju līmeni.
Slikti, pat neapmierinoši, šo darbu organizē Vecpils, Gaviezes, Kalētu, Kazdangas, Rudes astoņgadīgajās skolās. Pārmetumi par to, ka ļoti bieži saimniecību un
uzņēmumu vadītājus vispār neinteresē fakts, ka daudziem viņu kolektīvā strādājošiem jauniešiem nav pat astoņu klašu, nerunājot nemaz par vidējo, izglītība. Viņu lozungs -strādā tik! Man vajadzīgas tavas rokas, nevis zināšanas. [..]
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.5 (10.01.1974)
1974. gads. “Mācību priekšmetu olimpiādēs. Jaunāko veikums. Glīti rakstīt jāprot ikvienam un vienmēr, taču šoreiz īpaši. Ap 100 1.—3. klašu audzēkņu piedalījās glītrakstīšanas konkursā, un tikai dažiem nelaimējās gūt ieskaiti. Rezultāti iepriecina. [..]
2. klašu grupā tika godalgoti: [..] Ginta Aile (Rudes astoņgadīgā skola). 3. klašu grupā labākie: [..] Andra Kupše (Rudes astoņgadīgā skola). [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.32 (14.03.1974)
1974. gads. “«Dzirkstelītes» hronika. Marta nogalē un aprīlī «Dzirksteiīte» saņēmusi 24 korespondences. Par putnu dienām savā skolā raksta Rudes astoņgadīgās skolas skolniece Indra Pirtniece, [..]. 11. aprīlī «Dzlrkstelītei» bija nopietna darbadiena. Seminārā «Ļeņina Ceļa» redakcijā analizējām pērnā gada nogalē un jaunajā gadā paveikto, runājām par žurnālistikas žanriem, it īpaši interviju, notika praktiskas nodarbības. Bija ieradušies 20 autori no Rāvas, Tadaiķu, Rudes, Virgas, Dzērves, Sikšņu, Gramzdas astoņgadīgajām skolām, Rucavas, Aizputes, Grobiņas un Durbes vidusskolām.
Aizvadītajā periodā aktīvākie korespondenti ir [..], Indra Pirtniece no Rudes, [..]. Atliek tikai novēlēt «Dzirkstelītes» esošajiem un nākamajiem autoriem arī turpmāk labu gribu rakstīt. [..] A. Pāvulīte
Semināra dalībnieki ekskursijā kombināta «Latvijas papīrs» Liepājas filiālē. Kombināta darbinieks Ansis Elviņš iepazīstina skolēnus ar filiāles darbu.
foto
Fotografējis R. Treigūts”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.49 (23.04.1974)
1974. gads. “[..] Kopā ar jaunajiem. Arī kolhozā «Zelta zvaigzne» viens no galvenajiem komunistiskās talkas dienas uzdevumiem bija lauku attīrīšana no akmeņiem. Otrajā ražošanas iecirknī Ezeriņu objektā pērn ekspluatācijā nodeva meliorētus laukus. Tajos vēl ir daudz akmeņu. Tāpēc sestdien tieši tur bija koncentrēti vislielākie talcinieku spēki. Ap simts Nīcas vidusskolas un Rudes astoņgadīgās skolas audzēkņu kopā ar kolhozniekiem attīrīja laukus no akmeņiem. Viņiem talkā nāca 8 traktori un tikpat daudz pajūgu. Jauno talcinieku vidū redzējām arī gados vecākus kolhoza biedrus Miķeli Ziņģi un Jēkabu Pickaini. Pēdējam pirms pāris dienām apritēja 72. gadskārta. Vīri nevarēja mierīgi nosēdēt mājās, kad citi piedalās komunistiskajā sestdienas talkā. Pēc brīža Miķeļa Ziņģa un Jēkaba Pickaiņa vadītie pajūgi atkal ar akmeņu kravām aizlīgoja uz lauka malu. [..]
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.49 (23.04.1974)
1974. gads. “Darba slava un varoņu piemiņa. Šogad, devītās piecgades noteicošajā gadā, Rudes astoņgadīgās skolas pionieri soļo pa kolhoza «Zelta zvaigzne» darba slavas takām. Dzimtene sākas ar tēva un mātes taku uz darbu, ar bērnu skolas ceļu, ar dzimtā kolhoza darba skanējumu tuvāk un tālāk pasaulē.
Lai labāk iepazītu darbu, dodamies darba ekspedīcijās, paši pastrādājam attiecīgajā nozarē. Piektā klase saņēma uzdevumu: kolhoza palīgnozares. Bērni 3
stundas strādāja konservu cehā. Katrā pasākumā, kur tiek slavēti darba darītāji, pionieri ierodas ar apsveikumu.
Bet 9. decembrī skolā katru gadu notiek Zentas Ozolas atceres dienas sanāksme. Katra klase tad atbild uz jautājumu: «Ko es teiktu Zentai?».
Katrs pionieru pulciņš reizi gadā rīko sanāksmi, kas veltīta pulciņa varonim. Varoņu vārdi piešķirti visiem pionieru pulciņiem.
Indra Pirtniece, Rudes astoņgadīgās skolas pionieru vienības padomes priekšsēdētāja”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.58 (16.05.1974)
1974. gads. “[..] Ja iepriekšējā divgadē bija tikai viena vienība Gaviezes astoņgadīgā skola, kur 100 procentu sekmība, tad šogad tādu ir 5: Vaiņodes internātskola, Durbes vidusskola, Rudes astoņgadīgā skola, Gramzdas astoņgadīgā skola, Apriķu astoņgadīgā skola [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.58 (16.05.1974)
1974. gads. “Mācību priekšmetu olimpiādēs. Uzmanība - krievu valodai. Arvien lielāka vieta skolās ar latviešu mācību valodu citu priekšmetu vidū tiek ierādīta krievu valodas mācīšanai. Lai palielinātu interesi par krievu valodas pareizrakstības likumiem un aktivizētu skolēnu darbu ārpusklases nodarbībām krievu valodā, tika organizēta olimpiāde.
6. klašu grupā 1. vietu ieguva Līga Megne (Vaiņodes vidusskola). 2. vietā ierindojās Marita Stalte (Rudes astoņgadīgā skola) [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.56 (11.05.1974)
1974. gads. Mācību priekšmetu olimpiādes. Sacenšas ģeogrāfi. 6. un 10. klašu labākie ģeogrāfi tikās Grobiņas vidusskolā. Atbildot uz olimpiādes jautājumiem, skolēni parādīja savu prasmi darbā ar karti, zināšanas par kontinentu dabu un valstu ekonomisko un politisko stāvokli, risināja dabas aizsardzības problēmas. 6. klašu grupā: [..] 3. vietā [..]Andris Kopštāls (Rudes astoņgadīgā skola), [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.63 (28.05.1974)
1974. gads. “[..] Vispusīgu palīdzību sniedz Nīcas un Rucavas padomju saimniecības vietējām vidusskolām (piešķirts attiecīgi 9.850 un 6.200 rubļu), zvejnieku kolhozs «Dzintarjūra» Pāvilostas astoņgadīgajai skolai (13.000 rbļ.), kolhozs «Zelta zvaigzne» Rudes astoņgadīgajai skolai (3.300 rbļ.) un citi.
Saņemot šādu palīdzību, vairākām rajona skolām paveras reāla iespēja pilnībā pāriet uz kabinetu apmācības sistēmu, veikt darba apmācību. [..] Cieša draudzība un sadarbība nodibinājusies starp «Zelta zvaigznes» komjauniešiem un Rudes astoņgadīgās skolas pionieriem. [..] Tikai Nīcas sovhozā, kolhozos «Cīņa», «Kurzeme» un «Zelta zvaigzne» plāno skolotāju dzīvokļu celtniecību, kaut gan pēc tiem vajadzība ir ļoti liela, un vairums skolotāju pāriet darbā uz citiem rajoniem tieši šī iemesla dēļ.[..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.75 (23.06.1974)
1974. gads. “[..] Liepājas rajona Nīcas vidusskolas un Rudes astoņgadīgās skolas kartingisti mūsu republikas lauku rajonu komandas sastāvā sekmīgi startēja «Пионерская правда» balvas izcīņā, kas notika Kurskā. [..]”
Skolotāju Avīze, Nr.38 (18.09.1974)
1974. gads. “Rīga. Pagājušās sestdienas rīts ļoti agri uzausa republikāniskā dabas
draugu un za|o patruļu salidojuma dalībniekiem. Ceļā devās Rucavas, Vaiņodes un Durbes vidusskolu, Pāvilostas un Rudes astoņgadīgo skolu delegāti, lai divas dienas piedalītos saistošos pasākumos Rīgā. Visi dalībnieki piedalījās arī konferencē un par savu veikumu pastāstīja citiem.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.125 (19.10.1974)
1974. gads. “Aizrautība. Saspringts augums pieplacis gokartam. Liekas, pa trasi joņo
viens, monolīts ķermenis. Ātrumu! Ātrumu! Koki, cilvēki trases malā - tikai nenoteiktas krāsu švīkas. Tagad galvenais ātrumu! Izturību, koncentrētību - pagrieziens! Un tā līdz finišam. Līdz uzvarai.
Uzvarētāju godā Rudes un Nīcas gokartisti pēdējos gados bijuši gandrīz vai visās republikāniskajās sacensībās. Aizvadītajā vasarā startēts arī Kurskā “Pioņerskaja pravda” balvas izcīņā. Vissavienības sacensībās 8. vieta - pagaidām labi. lepriecinājums - speciāls kauss par tehniskās jaunrades propagandu lauku apvidū. Starp pilsētu Pionieru pilīm, pionieru namiem, ļauno tehniķu stacijām Rudes - Nīcas komanda bija vienīgā no laukiem.
Ir būts arī aiz Padomju Savienības robežām. Bijušais Rudes skolas audzēknis Raimonds Gudriķis sacensībās Vācijas Demokrātiskajā Republikā izcīnījis 7. vietu.
Bet kā tas panākts? Ne vienā vien ciemā ir puiši, kas labprāt sēstos gokartā, kas labprāt skrūvīti pa skrūvītei izskrūvētu un saskrūvētu motoru, kas meklētu labāko mašīnas konstrukciju, visizdevīgāko detaļu izvietojumu. Bet lielākoties tie ir sapņi, kas izplēn, izgaist un, labākajā gadījumā, atdzīvojas, kad puisis no lauku skolas nokļuvis
kādā tehnikumā vai pilsētas skolā, ja tur ir attiecīga novirziena pulciņi. Kāpēc? īsi un skaidri - nav vadītāja.
Bet Rudē un Nīcā?
- Mums taču pulciņa vadītājs ir skolotājs Leons Ditke! - gandrīz personīgs apvainojums skan puišeļa balsī, kad viņš atbild uz manu vaicājumu, kas viņus māca.
Jā, visi sapņi par motoriem, par tehniku, kas no Rudes un Nīcas aizvesti tālāk pasaulē un kļuvuši par īstenību, viņa roku auklēti. Un ne ar aijā dziesmiņām. Ar darbu! Ar melnu, ilgu, neatlaidīgu darbu. Un, liekas, tas ir pareizais ceļš, ko izvēlējies L. Ditke. Vispirms pašam radīt, paša rokām uztaisīt, skrūvēt, vīlēt, pulēt, ja vajadzīgs arī lauzt un metināt tik ilgi, «līdz tā dzelzīte asinīs». Braukšana - tie jau ir tādi kā svētki, kā atalgojums par garajām stundām pie darbagaldiem.
Tāds bija arī iesākums pirms
desmit gadiem.
Rudes skolas audzēknis Jānis Klāsēns (tagad šoferis) atnesa uz skolu žurnālu «Bērnība» (tā kādreiz sauca «Draugu»), kurā bija pamācība, kā pašam izgatavot gokartu. Koka rāmis. D-5 motors. Cik tāds koka rāmis var izturēt, sprieduši. Sametināsim no ūdensvada caurulēm. Un 1964. gada pavasarī jau Rudes gokartisti devās uz Rīgu. Uz
pirmajām sacensībām.
-Kad ieraudzīju Rīgas gokartus, nobijos. Lakas, krāsas! Spīd un laistās! Bet mūsējais
tāds smags, pelēks, noplucis. Gandrīz vai negribēju puišus laist uz trases. Bet atbraukuši
bijām, un komandai – startēja divi puiši un viena meitene - tas būtu liels trieciens. Un izgājām uz starta. Un rezultāts bija negaidīts - pirmā vieta, šodien atceras Leons Ditke.
Bet līdz pirmajai vietai - darbs. Deviņgadīgi, desmitgadīgi puišeļi. Ko viņi var un prot izdarīt? Bet, izrādās, prasmīgas rokas vadīti, var. Nodarbības Rudes un Nīcas pulciņiem notiek atsevišķi. No vieniem pie otriem ceļo skolotājs. Un kā vienā, tā otrā vietā: uz nodarbībām puikas saskrien jau tūlīt pēc stundu beigām, un projām jādabū ar
bāršanos. Tā tas ir treniņos, tā teorētiskajās nodarbībās. Un interese liela. Visus, kuri vēlētos, nemaz nevar pulciņā uzņemt.
-Ja būtu vēl kāds, nu vismaz, kas ar tiem mopēdistiem uzņemtos darboties, — ilgojas
Leons Ditke. Puiši nāk, lūdz mani. Labprāt jau, bet to vienkārši fiziski vairs nespēju. Ja
esmu sācis vienu lietu, tad tai nežēloju neko. Vienīgā vēlēšanās lai pulkstenis stāvētu uz
vietas, kad esi iededzies darbā.
Jā, tāds vadītājs jau ir laime (šoreiz nepārspīlējot) ciema zēniem. Ja vēl atceramies, ka gokartisti savā laikā parādījušies arī Rucavā, Kalētos, Durbes internātskolā, Priekules 2. vidusskolā. Parādījušies un pazuduši. Vienkārši nav īsta vadītāja.
Arī Ditkes puišiem reizēm nemaz tik viegli neiet. Pirmais jau - nav kur trenēties. Un kvēlākā vēlēšanās iegūt pašiem savu kartodromu. Līdzekļi būtu. Nīcas sovhoza vadība šai ziņā atsaucīga. Bet kur ņemt tam nepieciešamos materiālus? Tā jau problēma. Un tad izpaliks strīdi ar fizkultūras skolotāju, kas gokartu izarto sporta laukumu vairs neatzīst par savu, un acīgo ciema milicijas pilnvaroto. Tā - nākotne. Bet šodien - darbs līdz dziļai tumsai darbnīcā, jauni meklējumi, jo arī gokarts ir tehnika, un arī tas prasa jaunus jo jaunus pilnveidojumus, lai arī nākamās sacīkstes atnestu uzvaras laurus, lai jo dziļāk «dzelzīte ieietu asinīs».
Kad šķīrāmies no Leona Ditkes, pie viņa svārku atloka redzēju mirdzam nozīmīti «Liepājas rajona skolotāju korim - 10».
-Dziedat skolotāju korī?
-Jā. Arī Nīcas vīru korī.
Tātad dzelzite un dziesma arī sadzīvo kopā.
L. Leine
Nīcas jaunie gokartisti Vilnis Mačiņš, Arnis Pabērzs, Agris Pabērzs, Aivars Mežbrakšis, Aldis
Tauriņš pie jaunā gokarta «Estonia-5»; Gokartistu pulciņa vadītājs Leons Ditke.
Fotografējis R. Treigūts”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.152 (24.12.1974)
1975. gads. “Rudes astoņgadīgās skolas 8. klases audzēkne Aija Klieče – saņem VĻKJS CK nozīmīti «Par teicamām sekmēm mācībās».
foto
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.6 (14.01.1975)
1975. gads. “Skolu dzīve. Mūsu pārstāvji pedagoģiskajos lasījumos. Šodien un rīt Rīgā notiek ceturtie republikāniskie pedagoģiskie lasījumi par tematu «Skolas, ģimenes un plašākas sabiedrības sadarbība jaunās paaudzes komunistiskajā audzināšanā». No mūsu rajona aicinātas piedalīties 7 lektores: [..] V. Laukgale no Rudes astoņgadīgās skolas, [..].”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.63 (27.05.1975)
1975. gads. “Ar savu domu - pie kolēģiem. Rīqā notika kārtējie republikāniskie pedagoģiskie lasījumi. Kolēģus ar savu pieredzi iepazīstināja arī grupa mūsu rajona
skolotāju. [..] , Rudes astoņgadīgās skolas skolotāja V. Laukgale - par pašapkalpošanos ģimenē un skolā, [.]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.70 (12.06.1975)
1975. gads. “Tuvojas jaunais mācību gads. Sākums iepriecina. Skolu pieņemšanas komisijas locekļi šajās dienās ir ļoti steidzīgi. Tikai rīta agrumā var viņus sastapt pilsētā un saņemt atbildes uz pašu degošāko jautājumu: Kā izskatās skolās?
M. I.utere, rajona TIN vadītāja: - Mani visvairāk iepriecināja Rucavas vidusskola un Rudes astoņgadīgā skola. Te pilnībā nodrošināta parēja uz kabinetu sistēmu, vasarā izveidotas vēl jaunas mācību telpas, skolotāji aktīvi mācījušies kursos. [..]
Skaitliski: «piecnieki» Vērgalei, Pāvilostai, Rucavai, Rudel, Nīcai; «četrinieki» Kapsēdei, Lažai; «trijnieks» Sikšņiem; atkārtota vizīte uz Apriķiem.
A. Liepa, rajona TIN metodiskā kabineta vadītāja”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.98 (16.08.1975)
1975. gads. “Rudos astoņgadīgajā skolā starp klasēm spraigi rit ārstniecības augu vākšanas konkurss. Jau vasarā savākti vairāki kilogrami ķimeņu sēklu, liepu un kumelīšu ziedu. Pašreiz zēni un meitenes lasa mežrozīšu paauglīšus.
Lai palīdzētu ātrāk un kvalitatīvāk novākt rudens ražu, ik dienas pēc mācību stundām uz kolhoza «Zelta zvaigzne» tīrumiem dodas 4.-8. klašu audzēkņi. Lai arī laika sprīdis, kas atvēlēts darbam saimniecībā, ir tikai dažas stundas, bērni padara daudz.
Viņu galvenais uzdevums pārlasīt nokultivētos kartupeļu laukus.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.115 (25.09.1975)
1975. gads. “Sākums ir... Mūsu rajona kartingistu sekcijas darbojas tikai četrās DOSAAF pirmorganizācijās: Priekules padomju saimniecībā, kolhozā «Zelta zvaigzne», Nīcas vidusskolā, Rudes astoņgadīgajā skolā.
Rajona tehnisko sporta veidu kluba padome un Priekules padomju saimniecības DOSAAF pirmorganizācija noorganizēja pārbaudes sacensības šajā sporta veidā. Godalgotās vietas sadalīja sekojoši: 50cm3 klasē jauniešiem (9 —12 g. v.): Z. Ziņģis, A. Atteka (Rudes astoņgadīgā skola), [..]”
Līdz šim šādas sacensības mūsu rajonā netika rīkotas. Analizējot rezultātus, tiesnešu kolēģija secināja, ka puiši apguvuši labu meistarību un var mēroties spēkiem ar pieredzes bagātiem sportistiem no Liepājas piena kombināta un jauno tehniķu stacijas.
Tātad sākums ir labs, atliek gaidīt labus rezultātus starprajonu sacensībās.
A. Beļaka, sacensību galvenā tiesnese
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.126 (21.10.1975)
1975. gads. “Brīvdienas – radošas. Kā vienmēr, skolēnu brīvdienas ir skolotājiem radošs darbalaiks. Konferencēs un praktikumos par pedagoģiskā darba zinātniskās organizācijas problēmām tikās vairāku priekšmetu skolotāji. [..] Biologi tikās Rudes astoņgadīgajā skolā un iepazinās ar republikāniskajā konkursā atzīmētā A. Vārnas vadītā kabineta darbu un noklausījās ziņojumus par pieredzi skolēnu zināšanu kvalitātes paaugstināšanā. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.134 (07.11.1975)
1976. gads. “Sacensība kļūst tradīcija. Visās mūsu rajona skolās notiek sacensība starp posmiem par tiesībām parakstīt ziņojumu PSKP XXV kongresam. Arī mūsu skolā katrs pionieris uzņēmies saistības un cenšas tās izpildīt. Daudzi pionieri mācas labi un teicami. Taču tikai pirmās vietas ieguvējam vienu reizi divās nedēļās vecāka pionieru vadītāja
piesprauž ceļojošo nozīmīti, kas veltīta PSKP XXV kongresam. legūt to nav viegli. Ir teicami jāmācās, jāizpilda sabiedriskais pienākums, jāpalīdz citiem biedriem, oktobrēniem. Mūsu vienības varonei Z. Ozolai veltītajā līnija jau otro mēnesi ceļojošo nozīmīti saņēma Inta Ērkule no 5. klases, Modris Otaņķis un Ligita Turka no 7. klases.
Mēs turpināsim šo sacensību arī pēc XXV kongresa. Domāju, ka sacensība par labākā pioniera nosaukuma iegūšanu kļūs mūsu vienības tradīcija.
Anita Čamane, Rudes astoņgadīgās skolas 6. klasē
Attēlā: Zentas Ozolas pionieru vienības ziņojumu kongresam parakstīs arī Ligita Turka, 7. klases pioniere, mācību un sabiedriskā darba teicamniece, vienības padomes priekšsēdētāja.
Fotografējis V. Šķila”
Foto
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.1 (01.01.1976)
1976. gads. “Balsu, soļu un melodiju ritumā. Rajona labākie kori, deju kolektīvi un pūtēju orķestri. Risinās l. Vissavienības pašdarbības mākslas festivāla pasākumi. Aizputes Misiņkalnā nupat notika mūsu rajona Dziesmu un deju svētki. [..] Deju kolektīvu un pūtēju orķestru skates risinājās jau agrāk, un svētku noslēgumā paziņoja sacensību rezultātus. [..] 5.—8. klašu grupā 1. vieta nav piešķirta. 2. vietā Aizputes vidusskola (Gunārs Stieģelis), 3. vietā Rudes astoņgadīgā skola (Alīda Vārna). [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.70 (12.06.1976)
1976. gads. “Bioloģijas mācīšanai - labu materiālo bāzi. Lai skolēni labi apgūtu dzīvās dabas attīstības likumsakarības, jāizmanto tās pašas metodes, ar kādām cilvēce jau
kopš seniem laikiem izzinājusi dabu, t.i., novērošana un eksperiments. Tātad bioloģijas
mācīšana nav iedomājama bez attiecīgas materiālās bāzes labi iekārtota priekšmeta kabineta, dzīvās dabas stūrīša, skolas mācību un izmēģinājumu lauka. Lai rosinātu bioloģijas skolotājus un skolu vadītājus sekmīgi risināt šo jautājumu un līdz ar to panāktu
priekšmeta mācīšanas uzlabošanu republikas skolās, Latvijas PSR Izglītības ministrija
organizēja bioloģijas kabinetu konkursskati. Tajā [..] Atzinību izpelnījās [..], kā arī Liepājas rajona Rudes astoņgadīgās skolas bioloģijas kabinets.
Kādēļ tieši šo skolu bioloģijas kabineti ieguvuši tik pozitīvu novērtējumu?
Pirmkārt, tāpēc, ka tie pilnīgi nodrošināti ar uzskates līdzekļiem, it sevišķi izdales materiāliem, un inventāru programmā noteikto laboratorijas darbu veikšanai. Labākie bioloģijas skolotāji panākuši, ka katra stunda nodrošināta ar naturālo izdales materiālu. [..] Visdažādāko shēmu, zīmējumu, pārskata tabulu un citu didaktisko izdales materiālu klāsts, ko var sekmīgi izmantot zināšanu pārbaudei, redzams Ventspils 5., Rēzeknes 5.vidusskolas, Liepnas internātskolās un Rudes astoņgadīgās skolas bioloģijas kabinetā. [..]”
Skolotāju Avīze, Nr.32 (11.08.1976)
1976. gads. “Jauno mācību gadu gaidot. Karogotie. Darbu beigusī gadskārtējā skolu vērtēšanas komisija. Ir apskatītas visas skolas, visi kabineti, sporta bāzes, saimniecības
telpas, vēlreiz pārskatīts skolu kolektīvu paveiktais mācību un audzināšanas darbā. Skolu vērtēšanas komisija nolēma sociālistiskajā sacensībā vidusskolu grupā pirmo vietu un ceļojošo Sarkano karogu piešķirt Rucavas vidusskolai, [..] astoņgadīgo skolu grupā
pirmā vieta un ceļojošais Sarkanais karogs piešķirts Pāvilostas astoņgadīgajai skolai, otrā vieta Rudes un Vērgales astoņgadīgajām skolām, [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.103 (28.08.1976)
1976. gads. “Bērni mācās labprāt. Lauku skola. Nav viegli nelielā lauku skolā, netraucējot parasto darba ritmu, uzņemt viesus, stāstīt un rādīt, iepazīstināt ar paveikto, izskaidrot, kāpēc gūti panākumi. Bet varbūt tas tieši ir labi, ka ciemiņu gaidīšana izraisa zināmu satraukumu. Tad arī pašiem iznāk citādām, vērīgākām acīm pavērties uz padarīto, pārvērtēt rezultātus.
Ne bez uztraukuma Liepājas rajona skolu direktoru kārtējam semināram gatavojās Rudes astoņgadīgajā skolā. Tā temats bija «Darba audzināšanas sistēma skolā». Rudeniekiem vajadzēja semināra dalībniekiem pastāstīt, kas tiek darīts skolēnu zināšanu kvalitātes celšanā. Šoreiz uz jautājumu kā jūs esat panākuši, ka tik daudz bērnu mācās labi un teicami? - vairs nevarēja vienkārši atbildēt: neko īpašu jau nedarām, strādājam kā parasti. Vajadzēja atšifrēt, ko tad sevī ietver šis «parasti».
Pagājušajā mācību gadā labi un teicami skolā mācījās 42 procenti audzēkņu. Bet šogad?
Pagājis tikai pirmais ceturksnis, un direktora vietniece mācību darbā Valda Laukgale gandrīz bažīgi nosauc skaitļus jaunākajās klasēs 62 procenti, vecākajās 35,
tātad vidēji 45 procenti skolēnu. Nekad agrāk tik daudz šādu audzēkņu nav bijis; ka tik šoreiz tā nav nejaušība?
Taču jau atklātās stundas darbmācībā, matemātikā, bioloģijā, kuras vadīja Leons
Ditke, Gunārs Aļeckis un Alīda Vārna un kuras pēc tam analizēja skolu direktori, deva pirmo ieskatu, kas praktiski ik dienas tiek darīts skolēnu zināšanu kvalitātēs celšanā.
Par sistēmu, kāda radīta skolā, lai veidotu audzēkņos apzinīgu attieksmi pret mācību darbu, ļāva spriest Valdas Laukgales ziņojums. Lūk, daži tā mezglu punkti:
· Visi pedagogi cenšas panākt, lai skolēni izprastu katrā mācību priekšmetā apgūstamo zināšanu un iemaņu nozīmi ikdienas darbā.
· Audzēkņiem tiek veidots paradums mācīties sistemātiski. Rudenieki uzskata, ka šai ziņā daudz var palīdzēt pionieru aktīvs, kura uzdevums ir sekot, lai skolēni mācītos regulāri. Skolā populārs kļuvis konkurss par labāko klasi. Tā laikā dežūrgrupas pārbauda, kā audzēkņi sagatavojušies stundām, piemēram, vai viņiem ir līdzi visi nepieciešamie mācību piederumi.
· Skola trešo gadu strādā pēc kabinetu sistēmas, un tas ir viens no faktoriem, kas palīdzējis panākt skolēnu zināšanu kvalitātes uzlabošanu. Šogad īpaša uzmanība pievērsta mācību līdzekļu kompleksai izmantošanai un kabinetu satura pilnveidei. Lai aktivizētu skolotāju darbu, katram tiek izvirzīts noteikts uzdevums, piemēram, pašgatavotu uzskates līdzekļu izveide. Nelielais audzēkņu skaits klasēs ļauj pedagogiem pamatīgāk iepazīt katru skolēnu, sekmē diferencētu pieeju. Un parasti nevis dod vieglākos uzdevumus tiem, kam mācībās neveicas, bet gan attīsta sekmīgāko bērnu spējas.
· Audzēkņi ar viduvējām zināšanām iesaistīti pagarinātās dienas grupā. Strādājot ar viņiem, atsevišķu mācību priekšmetu skolotāji, gan valodnieki, gan matemātiķi izmanto tādu formu kā ieskaites. Noteiktā dienā ir iespējams atbildēt par programmas tematu, kas nav bijis apgūts vai kādreiz palicis neizprasts.
· Aktivizēt tos skolēnus, kam trijnieks ir vienā vai divos mācību priekšmetos, pa-
līdz sava veida sacensība. To rosina ceļojošās nozīmītes, kuras saņem audzēkņi, kas zināšanas papildinājuši un no trijniekiem atbrīvojušies. Ar tiem, kam pietrūkst vēlēšanās
pastrādāt cītīgāk, runā pionieru pulciņa vai vienības padomes sanāksmē.
· Šajā piecgadē visi skolas pedagogi pievērsušies darbam pēc jaunajām audzināšanas programmām. Divus gadus viņi strādās pie temata «Skolotāju loma skolēnu intelektuālā darba uzlabošanā».
* * *
Pedagogi ar neatlaidīgu darbu, izvirzīdami stingras prasības audzēkņiem, sadarbībā ar vecākiem panākuši, ka bērni mācās labprāt, nobeiguma teica V. Laukgale. Tātad varam secināt, ka 45 procenti nebūt nav nejaušība.
B. Līduma
Viens no Liepājos rajona labākajiem bioloģijas kabinetiem ir Rudes astoņgadīgajā skolā.
ATTĒLĀ: bioloģijas skolotāja Alīda Vārna iepazīstina rajona skolu direktorus ar priekšmeta kabinetu.
Otaņķu ciema Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja Vēsma Cibule un kolhoza «Zelta zvaigzne» priekšsēdētājs Ivars Šalms (no labās) sarunā ar Rudes astoņgadīgās skolas direktora vietnieci mācību darbā Valdu Laukgali, arodbiedrības vietējās komitejas priekšsēdētaju Viju Lausku,
vecāko pionieru vadītāju Gaļinu Ķergalvi un bioloģijas skolotāju Alīdu Vārnu.
I. JĀKOBSONA foto
Skolotāju Avīze, Nr.49 (08.12.1976)
1977. gads. Rudes astoņgadīgajā skolā gan pionieru, gan komjauniešu vidū plaši izvērsusies sacensība par tiesībām parakstīt Ļeņina pionieru organizācijas un
Ļeņina komjaunatnes ziņojumus PSKP Centrālajai Komitejai Lielā Oktobra 60. gadadienas priekšvakarā. Vairākas reizes ceļojošo mandātu saņēmuši Ligita Turka, Ilmārs Čamanis un Anita Stalte. Viņi ir gan sabiedriskajā dzīvē aktīvākie, gan čaklākie mācībās. Ligita bija arī to rajona pionieru vidū, kuri parakstīja savas organizācijas ziņojumu PSKP CK pirms PSKP XXV kongresa.
Attēlā: Ligita Turka,
Ilmārs Čamanis un Anita
Stalte sarunā ar pionieru
vadītāju Gaļinu Ķergalvi,
Fotografējis V. Šķila
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.22 (19.02.1977)
1977. gads. “Paisumam seko bēgums. Ja pagājušā gada rajona skolu pionieru vienību komandu sacensībās «Baltais tornis» piedalījās 10 komandas (no 9 skolām), tad šogad 5 komandas (no 4 skolām). Pirmo vietu un ceļazīmi uz republikas finālsacensībām Kuldīgā izcīnīja Rucavas vidusskolas pirmā komanda [..] ar 17 punktiem (no 20 iespējamiem).
Otrajā vietā ierindojās centīgie Rudes astoņgadīgās skolas šahisti: Aldis Ķepals, Harijs Aldermanis, Andrejs Silenieks, Jānis Ažēns un Ingrīda Dima ar 10,5 punktiem. [..]
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.38 (29.03.1977)
1977. gads. “[..] Pēc gaišās Nīcas vidusskolas Rudes astoņgadīgā skola liekas pavisam šaura un neierasta. Bet tas nav šķērslis skolas kolektīvam rūpīgi gatavoties jaunajam mācību gadam.
Īpaši patika pionieru istabā pie sienas liela izmēra pastkaste ar piecpadsmit savienoto republiku ģerboņiem. Gandrīz katram no tiem iepretim vēstules -internacionālais darbs Rudes astoņgadīgajā skolā ir cieņā. Par to liecina arī daudzie suvenīri, piemiņas veltes.
Arī ķīmijas-bioloģijas kabinets iekārtots atbilstoši domāts par to, lai maksimāli izmantotu telpu.
Bet sporta bāze ... Rudens spartakiādes skriešanas disciplīnu pārstāvjiem šeit būs jādod rokās labi asas izkaptis nāksies apvienot skriešanu ar pļaušanu. Zāle uz skrejceliņa piektās klases skolēna augumā.
Fizkultūras skolotājs esot parādījies pēc atvaļinājuma un ... pazudis. Diez vai «pļaušanskriešanas» disciplīna varēs attīstīties bez viņa klātbūtnes. Sporta bāzes vērtējums ļoti slikti.
Šī karote darvas, protams, ir ļoti nepatīkama, taču tāds ne tuvu nav skolotāju kolektīva visa paveiktā vērtējums. Šovasar, piemēram, paveikts milzu darbs - ierīkota skolas centrālā apkure.
Vērtējums labi. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.102 (27.08.1977)
1977. gads. “Vēstures un dabas rosīgākie sargātāji un glabātāji. Veicināt interesi par revolucionārās pagātnes lieciniekiem, tālāk vedot ļeņinisku attieksmi pret dabu skolu jauniešos - tāds mērķis bija Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības organizētajam rajona mācību iestāžu konkursam, sagaidot Lielās Oktobra sociālistiskās
revolūcijas 60. gadadienu. [..] Par aktīvu iesaistīšanos Dabas un pieminekļu aizsardzības
biedrības pasākumos, zaļo un zilo patruļu darbā pirmo vietu piešķīra Aizputes vidusskolas, otro Durbes vidusskolas un trešo - Rudes astoņgadīgās
skolas kolektīviem. [..] Mūsu zaļā drauga – meža - saglabāšanā un atjaunošanā
pašas čaklākās bijušas Virgas, Grobiņas, Kapsēdes, Aizputes, Apriķu, Vērgales un Rudes skolēnu rokas. [..] Savukārt par savvaļas dzīvniekiem visvairāk rūpējušies
Durbes vidusskolas audzēkņi, atzinība arī Aizputes vidusskolai, Apriķu un Rudes astoņgadīgajām skolām. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.132-133 (07.11.1977)
1978. gads. “Sacensība dod ierosmi. Jau vairākus gadus laidenieki sacenšas ar Liepājas rajona Otaņķu ciema ļaudīm. Bijušas vairākas tikšanās gan pie otaņķniekiem, gan viņu delegācijas viesojušās pie mums. Katrā tikšanās reizē cenšamies, lai piedalītos jo vairāk ļaužu, lai pieredzes apmaiņa būtu jo plašāka.
Šoreiz ceļam posās Laidu astoņgadīgās skolas pedagogi. Uzaicinājumu saņēmām jau mēnesi iepriekš. Pasākumā bija iekļauti daudzi 'jautājumi par vēsturi, valodām, kultūru, bērnu audzināšanas un citām problēmām. Bija doti arī mājas uzdevumi.
Mūsu delegāciju uz Otaņķu robežas sagaidīja ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja biedre Cibule un skolotāja biedre Atteka. „Tikām «pierakstīti» un izdeva apliecības» ar atļauju uzturēties pierobežas joslā. Tad devāmies uz Otaņķu feldšeru punktu, kur mūs «potēja» pret gripas vīrusu. Pēc tam nokļuvām Rudes astoņgadīgajā skolā.. Tur pedagogi mūs sagaidīja vecās, bet ļoti mājīgās un siltās skolas telpās.
Skola paplašināta tikai pēdējos gados, šogad pirmo reizi darbojas centrālapkure. Skolas vienīgie šefi ir vietējais kolhozs «Zelta zvaigzne». Skolas remontam un materiālās
bāzes paplašināšanai kolhozs katru gadu piešķir vairākus tūkstošus rubļu. Mācības no
tiek tikai kabinetos. Tie ir ļoti gaumīgi, mājīgi iekārtoti. Bija patīkami uzkavēties labi iekārtotajā darbmācības kabinetā, kur redzējām pat vairākas virpas. Protams, centrālo
vietu ieņēma bērnu pašu gatavotie kartingi, jo skolā darbojas arī šāds pulciņš. Pie darbnīcas sienas vitrīnā daudz goda rakstu un diplomu par izcīnītajām pirmajām vietām
gan republikā, gan Padomju Savienībā.
Ciemošanos beidzām mazajā, bet ļoti mājīgajā tautas namā, kur visu vakaru notika spraigas sacensības. Tiesa, Laidu skolotāji ne visai aktīvi cīnījās par sava ciema goda aizstāvēšanu.
Kas mūs saista Otaņķu ciemā? Ļoti izplatīts darbaļaužu atpūtas veids ir kafejnīcas. Tās rīko visu profesiju pārstāvjiem. Šāda atpūta Otaņķos ļoti populāra. Esam vienojušies ar sacensības partneriem dažādu profesiju pārstāvju tikšanos rīkot abos ciemos. Katrā tikšanās reizē esam kļuvuši atziņām bagātāki. Laidu ciema kolhozu «Uzvara» un «Spartaks» galvenajiem inženieriem un pārējiem speciālistiem bijusi izdevība iepazīties ar labi iekārtotu mehānisko darbnīcu un tehnikas stāvlaukumu, rosīgu dispečerdienestu, pārdomāti organizētu Sociālistisko sacensību.
Taču divu ciemu sacensībai tikai tad ir nozīme, ja labo pieredzi ne vien iepazīst, bet arī pārņem. Daudz kā laba no dispečerdienesta pārņēmis kolhozs «Spartaks». Nupat
aizvadītajā gadā pirmo reizi mēģināja nākamajā dienā atspoguļot iepriekšējā padarīto,
tāpat kā ir «Zelta zvaigzne». Protams, ne jau visu labo uzreiz izdodas pārņemt, labs, kā
mēdz sacīt, nāk ar gaidīšanu. Taču sacensība zināmu ierosmi jau devusi.
Esam paspējuši apskatīt arī jauno kompleksu, kur vietas 400 brūnaļām. Vasarā tas strādāja tikai daļēji, tagad- jau pilnā sparā. Pirmo produkciju sācis dot kombinētās lopbarības cehs. Drīz to visu redzēt aizbrauks kolhoza «Spartaks» lopkopēji. Otaņķos esam apskatījuši arī topošo ciemata centru, esam viesojušies gaumīgi iekārtotajās ģimenes mājiņās. Šīs mājas ceļ kolhozs un nodod speciālistiem vai tiem darba darītājiem, kuri izvirzījušies pirmajās rindās un dzīvojuši saimniecībā ne mazāk kā 4 līdz
5 gadus. Laidenieki vienmēr bijuši par to, ka sacensība nedrīkst būt formāla, ka partneriem jābūt ieguvējiem. Mums ir laimējies. Esam otaņķniekiem pateicības parādā par viesmīlību, iejūtību, augsto darba un sadzīves kultūru. Par to, ka visu, kas, viņiem labs, tie neskopodamies rāda un piedāvā.
A. Zariņa, Laidu ciema izpildu komitejas priekšsēdētāja”
Padomju Dzimtene (Kuldīga), Nr.1 (03.01.1978)
1978. gads. “Gatavojoties vasaras startiem. Nīcā bija pulcējušies ap 80 jauno vieglatlētu no Grobiņas, Nīcas, Kapsēdes, Sikšņu, Bārtas, Rudes un Pāvilostas skolām, lai vēlreiz pārbaudītu, kā norit gatavošanās republikas 31. skolēnu spartakiādes finālsacensībām. Šīs sacensības atklāja vairākus labus vieglatlētus. Dalībnieki startēja divās grupās
jaunākā un vidējā vecuma grupā. Šīs pēdējās ziemas posma sacensības parādīja, ka gatavošanās vasaras sezonai norit apmierinoši.
LABĀKIE REZULTĀTI: [..], augstums Armands Ķenavs (Rudes astoņgadīgā skola) 1.30 m, [..], 2 km soļošana Jānis Ažēns (Rudes astoņgadīgā skola) 13;06,2, tālums Modris
Jankovskis 5,01 m, [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.33 (18.03.1978)
1987. gads. “Un kā pie jums? Sestdien Grobiņas kultūras namā notiks gadskārtējais rajona brīvprātīgo kārtības sargu salidojums. Tajā rezumēs atskaites laikā paveikto, iezīmēs turpmākos uzdevumus, notiks labāko štābu, vienību un kārtības sargu apbalvošana. [..] T. Goluba: Kopā ar rajona nepilngadīgo lietu komisiju esam noorganizējuši labāko komjauniešu kārtības sargu šefību par grūti audzināmiem pusaudžiem. Mums ir arī komjauniešu lektoru grupa. Rudes astoņgadīgās skolas jaunos milicijas draugus, piemēram, sekmīgi vada kolhoza «Zelta zvaigzne» komjaunietis Jānis Vasara.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.61 (25.05.1978)
1978. gads. “Jauno automobilistu panākumi. Liepājas rajona jaunie automobilisti jūlija pirmajās dienās piedalījās Latvijas PSR vispārizglītojošo skolu gokartistu sacensībās Smiltenes kartodromā. No mūsu rajona startēja trīs komandas. Vispārizglītojošo skolu grupā vislabāk veicās Nīcas vidusskolas puišiem (Jānis Ameriks, Arturs Bumbulis). Viņi savai komandai izcīnīja ceļojošo balvu un pirmās pakāpes diplomu.
Rudos astoņgadīgās skolas komanda - (Armands Ķenavs un Aldis Ķepals) pārveda otrās pakāpes diplomu.
Pionieru namu grupā spēcīgākie izrādījās Rīgas rajona un Saldus rajona gokartisti. Liepājas rajona pionieru nama komanda (Ivars Atteka, Vilnis Mačiņš, Ivars Silenieks) izcīnīja trešo vietu.
L. Ditke”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.82 (13.07.1978)
1978. gads. “[..] Otaņķu ciemā esošais sporta laukums aizauga ar zāli, taču to it kā neredz ne ciema izpildkomiteja, ne Rudes astoņgadīgā skola, ne kolhoza «Zelta zvaigzne* vadība un sabiedriskās organizācijas. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.83 (15.07.1978)
1978. gads. “Lai konfektes garšotu vēl labāk. Kuram bērnam negaršo konfektes? Bet man gribas apgalvot, ka visgardākās ir tās, kuru tapšanā paši esam pielikuši savu roku. Cukura vai konditorejas fabrikās mazam cilvēciņam dažkārt darbs ir par grūtu, bet kamēr biete aug druvā? Jā, tad gan mazās rokas var darīt daudz.
Liepājas rajona kopsaimniecībās šogad sevišķi čakli strādā skolēnu ražošanas brigādes. Gandrīz četriem tūkstošiem zēnu un meiteņu patlaban te aizrit dienas. Rudes astoņgadīgās skolas brigādē patslabākais ravētājs ir ceturtklasnleks Guntis Sminkšis. [Smiukšis]. [..]”
Pionieris, Nr.57 (18.07.1978)
1978. gads. “[..] Šogad labi mācību gadu pabeidza Modris Embrekts no Rucavas, Modris Dīķis no Rudes astoņgadīgās skolas, Andris Lielancis no Liepājas pilsētas un Gintauts Dima no kolhoza «Zelta zvaigzne», Zigurds Šenfelds no Grobiņas un citi. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.87 (25.07.1978)
1978. gads. “[..] Bet kā skolu kolektīvi sagatavojušies Jaunajam mācību gadam? Vai izdarīti visi nepieciešamie darbi, gādājot par skolas ēkas ugunsdrošību? Liepājas rajona kolhozs »Zelta zvaigzne» palīdzējis savai šefības skolai Rudes astoņgadīgajai skolai vecās krāsnis nomainīt ar centrālo apkuri. [..]”
Skolotāju Avīze, Nr.41 (11.10.1978)
1979. gads. “Skolēnu deju kolektīvu skate. Marta pēdējā dienā Aizputē, 7. CBR klubā, notika skolēnu deju kolektīvu rajona skate. 1. —3. klašu grupā tajā piedalījās pieci
kolektīvi, 5.-8. klašu grupā četri kolektīvi, 9. — 11. klašu grupā - divi. Visvairāk dalībnieku
bija no Aizputes vidusskolas - katrā klašu grupā pa kolektīvam. Ar diviem dejotāju kolektīviem piedalījās Rudes astoņgadīgā skola.
Šis deju soļa mākas un skaistuma demonstrējums bija priekšspēle Kurzemes zonas skatei, kas notiks 27. aprīlī šajā pašā klubā. Tajā piedalīsies 3 Aizputes
vidusskolas, 2 Rudes astoņgadīgās skolas, Pāvilostas un Virgas astoņgadīgo skolu, Durbes Internātskolas un Kazdangas sovhoztehnikuma kolektīvi.
L. Irbe”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.42 (07.04.1979)
1979. gads. “Skolēnu naskās rokas.
Rudes astoņgadīgās skolas sesto, septīto un astoto klašu skolēnus sastapām cītīgā darbā kartupeļu pārlasīšanā. Skolotājas kopā ar meitenēm produkciju šķiroja, bet zēni sašķirotos kartupeļus ar spaiņiem un kurvjiem
nesa un bēra vienuviet. Darbs veicās —to varēja re
dzēt tūdaļ. Neviens nebija skubināms - bērni apsolījušies dzimtajam kolhozam «Zelta zvaigzne» pārlasīt 20 tonnas kartupeļu. Bet, ja reiz solīts, tātad jāpaveic.
21. aprīlī skolas audzēkņu čaklās rokas bija darbā arī fermu apkārtņu tīrīšanā, malkas kraušanā, skolas apkārtnes uzpošanā. Tāpat kā viņu vecāki, bērni deva
savu artavu kopējā ieguldījumā.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.49 (24.04.1979)
1979. gads. “[..] Katrai skolai raksturīgas savas pārmaiņas. Rudes astoņgadīgajā skolā visvairāk iepriecināja tas, ka beidzot izveidota vienota uzskatāmā aģitācija. Domāts par skolas estētisko noformējumu. Skolas direktors G. Aleckis lepns arī par labo izdomu veco krāšņu vietā iebūvētajiem sienas skapjiem, kā arī par jauniekārtoto bibliotēkas telpu un sešgadnieku apmācības kabinetu, par virtuves bloku, kas sagatavots pieslēgšanai pie elektrotīkla. Remontiem, inventāra un mācību līdzekļu iegādei izlietoti šefu kolhoza «Zelta zvaigzne» līdzekļi.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.100 (21.08.1979)
1979. gads. “Vakar notika rajona XIV sasaukuma Tautas deputātu padomes XI sesija. [..] Par rajona iz pildkomitejas tautas izglītības nodaļas vadītāju apstiprināja Ati Brikmani. Līdz šim viņš strādāja par Dzērves astoņgadīgās skolas direktoru. Deputāti sirsnīgi pateicās Mirdzai Luterei, kura tautas izglītības nodaļu sekmīgi vadīja vairāk nekā desmit gadus un tagad strādā par direktora vietnieci mācību darbā Rudes astoņgadīgajā skolā. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.114 (22.09.1979)
1979. gads. “[..] Augstu novērtēta gokartistu pulciņa dalībnieku sagatavotība. Republikāniskajās skolēnu sacensībās kartingā «Vasara-79» pionieru nama komanda B grupā leguva 3. vietu. Gokartistu pulciņš darbojas uz Rudes astoņgadīgās skolas bāzes, un to vada skolotājs L. Ditke.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.115 (25.09.1979)
1979. gads. “«Zelta zvaigzne». Lauku rudens darbos saviem lielajiem šefiem čakli palīgi ir skolu audzēkņi. Darbi, ko veic mazie talcinieki, ir dažādi. Rudes astoņgadīgās skolas skolēni šoruden devās talkā kolhozam «Zelta zvaigzne». Vispirms viņi spēkojās ar burkāniem. 6 hektāru lauks tagad sekmīgi pievarēts. Šis bija garšīgs un veselīgs darbiņš, bet nākamais vēl garšīgāks - mazie rudenieki novāca ap 40 tonnām ābolu.
Rudes skolēnu darbs šefu saimniecībā ir savdabīga pateicība par to palīdzību, ko kolhozs sniedza, skolu sagatavojot jaunajam mācību gadam.
foto
Fotografējis V. Šķila”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.122 (11.10.1979)
1979. gads. “Komjaunatnes rajona organizācijas XXI konferenci gaidot. Papildinājums. Četrpadsmitgadīgam cilvēkbērnam tas ir neaizmirstams brīdis- pats neaizmirstamākais visā līdz šim nodzīvotajā vēl ļoti ļoti īsajā mūžā. Rokās iegūlusi komjaunatnes biedra karte. Sarkana, kā daļiņa no mūsu liesmojošā Revolūcijas karoga ar kopš agras bērnības
iepazītā un tuvā Vladimira IļJlča Ļeņina bareljefu uz vāciņa. Pirms šī brīža tapa pašrocīgi uzrakstīta anketa ar lūgumu uzņemt VĻKJS rindās un solījumu vienmēr un visur attaisnot komjaunieša vārdu; [..] LĻKJS rajona komitejas pirmais sekretārs I. Liepiņš pasniedz biedra karti Rudes astoņgadīgās skolas audzēknei Anitai Maulicai, labai skolniecei mācībās, labai sabiedriskajā darbā: Anita līdz šim bijusi pionieru pulciņa padomes
priekšsēdētāja;[..]”
foto
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.136 (15.11.1979)
1979. gads. “Pagātni atgādinot. Ekspedīcijas «Mana Dzimtene - PSRS» otrais etaps noslēdzās ar novadpētniecības materiālu izstādi-skati. Šogad tajā piedalījās 19 skolas. Pie tam 15 skolas atveda stendus, 4 materiālus, ko novadpētnieki savākuši šajā
ekspedīcijas posmā. Jāatzīmē, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, skatē piedalījās vairāk dalībnieku.
11 rajona skolas pievērsušās savas skolas, ciema, šefības organizāciju izaugsmei. Dziļi izpētīti temati «Padomju un partijas aktīvisti Grobiņā 1940./41. g.»
(Grobiņas vidusskola), Grīņu rezervāts (Pāvilostas astoņgadīgā skola), «Kolhoza «Zelta zvaigzne» izaugsme 30 gados» (Rudes astoņgadīgā skola) u.c.
Vērtēšanas komisija par labākajām atzina Pāvilostas astoņgadīgās, Grobiņas vidusskolas, Dunalkas, Rudes, Vērgales un Bārtas astoņgadīgo skolu darbus. Šo skolu veikums izceļas ar novadpētniecības darba dziļumu, materiālu nozīmīgumu un zinātnisku pamatojumu.
Dabas un vēstures objektu anotācijas vispilnīgāk izstrādājuši Pāvilostas, Dzērves, Vērgales, Grobiņas un Dunalkas skolu novadpētnieki, bet diagrammas un
shēmas atrodam tikai Pāvilostas un Rudes astoņgadīgo skolu materiālos.
Obligātās prasības materiālu un stendu noformēšana ievērojušas arī Durbes, Grobiņas, Rucavas vidusskolas, Rudes, Kapsēdes astoņgadīgās skolas.
Taču ir arī trūkumi stendu un materiālu noformēšanā. Gribētos, lai jaunie novadpētnieki strādātu pie savas izvēlētās tēmas tā, lai nākamajiem novadpētniekiem ne
būtu jāpētī jau šodien zināmais. Tāpēc pie visām fotogrāfijām jābūt anotācijām, pareizi jānoformē atmiņu stāstījums, visiem materiāliem jābūt inventarizētiem un pareizi apkopotiem.
Aktīvāk novadpētniecības darbā jāiesaistās rajona vidusskolām. Aizputes, Paplakas, Vaiņodes 2. vidusskolas novadpētniecības materiālus šajā skatē neredzējām.
Skolēnu ziemas brīvdienās Rīgā notiks republikas pionieru un skolēnu tūrisma novadpētniecības «Mana Dzimtene - PSRS» noslēguma izstāde-skate. Mūsu rajonu tajā pārstāvēs Grobiņas vidusskola un Pāvilostas astoņgadīgā skola.
S. Leja,
rajona pionieru nama metodiķe”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.152 (22.12.1979)
1980. gads. Republikas jauno tehniķu, naturālistu un Skolēnu zinātniskās biedrības aktīvistu salidojums Rīgā. “Rudes zēni no Liepājas rajona līdz šim bija pazīstami ar saviem gokartiem. Šogad plašākas publiskas vērtēšanai pirmo reizi tika nodots pašgājējs arkls – kultivators, par kuru sevišķi ieinteresējās jaunie naturālisti, jo mācību un izmēģinājumu lauciņos izmantojamā tehnika neko tālāk par lāpstu, kapli un grābekli pagaidām nesniedzas. Lauksaimniecības mazās tehnikas pulciņa iniciators skolotājs Leons Ditke un viņa audzēkņi Ivars Silenieks un Guntars Cērps domā, ka šī lieta nav zemē metama, bet turpināma un attīstāma. Un šie cilvēki vārdus vējā nekaisa. [..]”
foto
Rudes astoņgadīgas skolai puiši uz izstādi atvedusi pašgājējs
arklu — kultivatoru.
Padomju Jaunatne, Nr.8 (12.01.1980)
1980. gads. “Apbalvojumi pedagogiem. Katru gadu apbalvojumus rajona jaunatnes audzinātāji saņem lielajos pedagogu svētkos - Skolotāju dienā.
Šinī mācību gadā devīgs bijis arī ziemas laiks. Krūšu nozīme «Latvijas PSR izglītības darba teicamnieks» piešķirta [..]. Nesen notikušajā pedagogu konferencē šādu apbalvojumu saņēma arī Rudes astoņgadīgās skolas skolotāja Minna Aļecka [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.44 (10.04.1980)
1980. gads. “Zēniem patīk motori. Skolotājs Leons Ditke Otaņķu pusē strādā kopš
piecdesmito gadu vidus. Tieši tik ilgi zēni, kas šajā laikā mācījušies Rudes astoņgadīgajā skolā, «saslimuši» ar meistarošanas kaiti. Un, par laimi, vairumā gadījumu tā nav izdziedināma.
Pirmos četrus gadus bija ledusjahtas. Tiklīdz lausks rudeņos pārvilka pirmo drošo tiltu pār Liepājas ezeru vai Bārtas upi, tūlīt arī «Ditkes puikas» bija klāt. Ar ledusjahtas meistarošanu un, protams, arī braukšanu toreiz visvairāk aizrāvās brāļi Voldemārs un Ilmārs Ķenavi (tagad Voldemāra dēls Armands jau pats būvē un brauc ar gokartiem!). Bija, protams, arī citi entuziasti. Taču likums visiem viens: ledusjahtā vizināties atjauts tikai tiem, kas paši ar savām rokām un izdomu to radījuši. Šī devīze palikusi spēkā arī
tagad, kad jau savus pusotra desmita gadus Otaņķu zēni meistaro un brauc ar gokartiem, kad kartingā jaunie nīcenieki un otaņķnieki jau vairākus gadus starp republikas skolām allaž ir labāko skaitā.
Uzvaru lauri laimīgā kārtā tomēr nav aizēnojuši atmiņas par šī saistošā tehniskā sporta veida piedzimšanu Otaņķu pusē. Sešdesmito gadu sākumā Jānis Klāsēns atnesa uz skolu žurnālu, kurā bija sīki aprakstīts, kas tas gokarts tāds ir un kā šādu braucamo pašu spēkiem uzmeistarot. Rāmja konstrukcija bija paredzēta koka. Otaņķu zēni un skolotājs Ditke, būdami labos draugos ar «Zelta zvaigznes» mehanizatoriem, nolēma koka konstrukciju vietā likt metāla. Gokarts iznāca saturīgs, bet smags gan.
- Nu, īsts traktors, - kāds no būvniekiem pajokoja. Šī iesauka tā arī «pielipa» jaunuzbūvētajam spēkratam. Drosmīgākie un veiklākie ātri apguva «traktora» vadību un jau nākamajā gadā iedrošinājās mest skatu uz republikā pirmajam skolēnu sacensībām kartingā. Kad Smiltenē, kur sacensības notika, otaņķnieki cēla savu «traktoru» no automašīnas laukā dažs labs nosmīkņāja vien: ar tādu dzelža gabalu! Bet «tāds dzelža gabals» toreiz, Valijas Rezevskas, Egona Jurševska un Andra Mielava stūrēts, lika visā
republikā ierunāties par maziņo Rudes skolu. Komandai pirmā vieta! Divi šis uzvaras kaldinātāji - Valija un Egons - šobrīd dzīvo un strādā Otaņķos - «Zelta zvaigznes» konservu cehā. Tātad atkal vistiešākā saskare ar tehniku īpaši Egonam, kam cehā uzticēti visi mehānismi un rūpes par to sekmīgu darbu. Puisis ar zelta rokām. Diezgan
nodrāzts salīdzinājums. Bet kā lai labāk pasaka, ja tas patiešām tā arī ir!
«Traktors» aizsāka gokartu ēru Rudes skolā. Pēc tradīcijas līdzīgus «krustāmvārdus» saņēma arī visi nākamie: «vecītis» - vecākais no tiem, ar kuriem vēl
pagaidām piedalās sacensībās; «resnītis» - tā apaļīgie riteņi kādreiz balstījuši vieglās JAK-12 «asti»; «vācietis» - iesauka radusies sakarā ar piedalīšanos draudzības sacensībās VDR; «pavieglais» - tāpēc, ka šobrīd visvieglākās konstrukcijas, kāda
vien tapusi Rudē.
Toreiz draudzības sacensībās VDR ar «vācieti» brauca Raimonds Gudriķis. Šobrīd viņš ir pasniedzējs Kandavas sovhoztehnikuma un tur vada gokartistu pulciņu, kura dalībnieki kartinga ir vieni no labākajiem republikā. Pats Raimonds ir PSRS
čempions kartingā un startē mūsu valsts izlasē.
Zēnu mīlestība uz motoriem un drosmīgiem braucieniem no Otaņķiem pāri Bārtai ienākusi arī Nīcas vidusskolā. Kopā ar Leonu Ditki, jo šo aizraujošo mīlestību viņš nu jau vairākus gadus māca arī Nīcas zēniem. Turklāt, atklāti runājot, te jau viss sajūk vienkopus, jo, beiguši astoto klasi Rudē, uz Nīcu tālāk mācīties nāk otaņķnieki. Jau ar skolotāja Ditkes aizdegtu meistarošanas un ātrumu mīlestību, tāpēc viņš pats par abu skotu panākumiem kartingā runā gandrīz kā par kopēju lietu. Republikas ceļojošais kauss vispārizglītojošo skolu grupā par pagājušo gadu glabājas Nīcā, bet otro vietu
kūlīt aiz nīceniekiem izcīnīja Rudes kartingisti.
Tā ir zēnu un skolotāja darbošanās spožā puse, tā sakot, fasāde. Necilākā izskatās otrā. Ar to arī aizsākās mūsu saruna skolas darbnīcā.
- Ja nedabūsim pāris jaunus motorus, tad jau šovasar būs grūti spēkoties ar citām labākajām komandām, —sūrojās Leons Ditke.
Izradās, veikalos jau paretam tie motori ir gan, bet uz bez naudas norēķinu skola tos iegādāties nevar. Te limitu trūkst, te citi punkti un panti aizstājas ceļā. Gokartus zēni jau iemācījušies būvēt paši, vai nu arī motorus pašiem nāksies meistarot!...
Tagad ir tā, ka visi astoņi gokarti (četri Rudē, četri Nīcā) katrs savas konstrukcijas. Sabojāšanās gadījumā sacensībās no diviem nav iespējams izveidot trešo. Liepājas rajona komandas šobrīd ir gandrīz vienīgās, kas startē ar pašu būvētiem gokartiem. Citādāk par atsaucības trūkumu sūdzēties neesot iemesla. Nicas sovhoza direktors Jānis
Vilsons esot atļāvis pat vienu otru celiņu ciemata centrā «noapaļot» tieši kartingistu treniņu vajadzībai. Otaņķos iecerēta īsta kartinga trase. Esot jau projekts gatavs. Tā atradīšoties iepretim Rudes skolai aiz tagadējā stadiona, visiem parametriem un
noteikumiem atbilstoša. Jācer, ka tās izveidē daudz palīdzēs arī kolhoza «Zelta zvaigzne» jaunieši, kuriem kartings par dzīves krāsainības piedevu palicis arī
pēc skolas beigšanas. Kolhozā šos entuziastus vienuviet pulcē mehānisko darbnīcu vadītājs Andris Bumbulis, pats azartisks kartingists. Pec Leona Ditkes vērtējuma, republikas laukos šobrīd ir trīs spēcīgi kartingistu kolektīvi: Kandavas sovhoztehnikumā, Mālpils sovhoztehnikumā un «Zelta zvaigznē».
Motoru un tehnikas mīlestību zēnos Leons Ditke aizdedzina ne tikai ar gokartiem. Jau informējām, ka skolu zinātniski tehniskās nedēļas izstādē ziemas brīvdienās atzinīgi bija novērtēts vēl viens Rudes skolēnu veikums - dārza kultivators ar motora piedziņu. Tagad šis mehānisms izstādīts arī republikas skolēnu tehniskās jaunrades izstādē. Atzinīgi novērtēts gan kultivators kopumā, gan asprātīgi atrisinātais piedziņas motora uzkarinājums.
-Nemaz nebijām domājuši tādu būvēt. Šādu iespēju gan apcerēju savā kursa darbā kvalifikācijas celšanas kursos, stāsta Leons Ditke. Taču mana ideja par šādu iespējamu risinājumu mazās mehanizācijas mehānismu vairošanai ātri kļuva zināmā un savā veidā tika pat «izprovicēta»... it kā mēs jau taisām šādu kultivatoriņu. Kas gan mums cits atlika darīt, ja ne ķerties pie darba!
Tagad rudenieki gaida savu lolojumu atgriežamies no izstādes, lai varētu vieglākus padarīt šī pavasara zemes darbus skolas izmēģinājuma lauciņā.
...Rudē šobrīd mācās un aug jauna paaudze, kurai Leons Ditke māca mīlēt motorus, māca meistarošanu. Šajā mazajā lauku skolā sākas zēnu vispatiesākās alkas pēc atklājumiem un izgudrojumiem, pēc ātrumiem, kas tik raksturīgi mūsu gadsimtam.
To veidoja F. Plostnieks
foto
Arī pašu uzbūvētu gokartu tā pa īstam jāiepazīst. Tāpēc Leona Ditkes padoms allaž
noder arī skolas labākajiem kartingistiem Ivaram Sileniekam, Ilgonim Skaldim un
Guntaram Cērpam.””
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.52 (26.04.1980)
1980. gads. “Oficiālas vēstis. Sveicam apbalvotos! Latvijas PSR Izglītības ministrija un Izglītības, augstskolu un zinātnisko iestāžu darbinieku arodbiedrības republikāniskā komiteja ar nozīmi «Teicamnieks tautas izglītības darbā» par panākumiem mācību un komunistiskās audzināšanas darbā apbalvo: [..] Minnu Alecku - Liepājas rajona Rudes astoņgadīgās skolas skolotāju, [..]”
Skolotāju Avīze, Nr.27 (02.07.1980)
1980. gads. “[..] Atkārtoti atzinīgus vārdus var teikt par [..] un Rudes astoņgadīgajām skolām. Šo skolu audzēkņu zināšanas atspoguļo ne tikai atzīmes žurnālos, bet arī sekmīga piedalīšanās desmit iepriekšējā gadā rīkotajās mācību priekšmetu olimpiādēs. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.104 (30.08.1980)
1980. gads. “[..] Grūti par augstu novērtēt darbu, ko Rudes astoņgadīgajā skolā veic
skolotājs Leons Ditke, ar mazās lauksaimniecības tehnikas pulciņa zēniem konstruējot un būvējot jaunus mehānismus augsnes apstrādāšanai. Viņu pirmdzimtais «Rudulis-1» jau redzēts un guvis atzinību pat ārpus republikas. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.118 (02.10.1980)
1980. gads. “Gandarījums – palīdzēt. Pulksteņi skaita sekundes, dienas, mēnešus... Jau trīspadsmit gadus Otaņķu ciema feldšeru punktā medicīnas māsas Veltas Ditkes pēdas palikušas šejienes ceļos un takās, kas ved pie slimniekiem gan dienu, gan nakti, gan saules svelmē un ziemas salā. Un ne tikai pie tiem. Velta ir arī ciema padomes deputāte, vada pastāvīgo kultūras, izglītības un veselības aizsardzības komisiju, aktīvi piedalās sieviešu padomes darbā. Punkta vadītāja feldšere Elza Cērpa un medicīnas māsa Velta Ditke ir biežas viešņas arī Rudes astoņgadīgajā skolā. Velta apmāca sanitāros posteņus. Viņas padoms vienmēr lieti der. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.120 (07.10.1980)
1981. gads. “Aug krietni zemes saimnieki. Jau septīto gadu ziemas brīvlaikā republikas labākie jaunie tehniķi pulcējas uz salidojumu Rīgā. Arī Liepājas rajona skolēni ne reizi vien sekmīgi startējuši republikāniskās zinātnes, tehnikas un ražošanas (ZTR) nedēļas pasākumos. Bet, šķiet, tādu īpašu skanējumu liepājnieku darbi gūst pēdējos gados,
kopš viņi pievērsušies mazās lauksaimniecības mehanizācijas (MLM) problēmām.
Liepājas rajona pionieru namā noorganizēts MLM pulciņš, kurā skolotāja Leona Ditkes vadībā nodarbojas Rudes astoņgadīgās un Nīcas vidusskolas 4.—11. klašu skolēni.
Esam raduši lauku cilvēku veikumu izteikt pudu miljonos un hektāru tūkstošos, bet pati dzīve prasa domāt arī mazākos mērogos. Efektīvi apstrādājot piemājas zemi, kā arī mazus, lielām jaudām grūti pieejamus laukus, iegūstam mazumiņu, kurš kopā veido tonnas un hektārus. Šeit neiztikt bez mazgabarīta lauksaimniecības tehnikas, kas atvieglo roku darbu. Šādas tehnikas paraugu mazgabarīta kuļmašīnu Rīgas salidojumā demonstrēja Nīcas vidusskolas 11.klases audzēknis Andrejs Silenieks. Šo mašīnu var izmantot skolas izmēģinājuma lauciņā izaudzētās ražas izkulšanai, kolhozu dravās par ziedputekšņu šķirotāju. Andreja darbs izpelnījās žūrijas visaugstāko atzinību 1. pakāpes diplomu, kā arī Lauksaimniecības ministrijas un Centrālās televīzijas darbinieku ievērību. Rudes skolas 6. klases skolnieks Ilgonis Skaldis interesentiem demonstrēja, kā īsā laikā to pašu kuļmašīnu var pārkārtot par ziedputekšņu šķirotāju tīrītāju, gandrīz 20 reizes pa
lielinot darba ražīgumu, salīdzinot ar roku darbu. Par savu veikumu Ilgonis saņēma Centrālās jauno naturālistu stacijas diplomu un balvu. [..]
Ir prieks strādāt, ja pašiem čaklas rokas, gudri pulciņu vadītāji, vienmēr atsaucīgi skolu direktori, kā, piemēram, Gunārs Aleckis Rudē, Gunārs Grīnbergs Nīcā un ieinteresētība arī no saimniecību mehanizatoru puses, īstu vīru padoms puikām ir zelta vērts. Tādēļ Ilgonis Skaldis salidojumā noslēgumā uzaicināja arī citu sekciju dalībniekus pievērsties MLM problēmām un padomāt, vai nebūtu vērts arī pilsētu jaunajiem tehniķiem ielūkoties savu skolu šefību saimniecību vajadzībās. [..]
Attēlā: (no kreisās) Rudes astoņgadīgās skolas 6. klases skolnieks Ilgonis Skaldis un Nīcas vidusskolas 11. klases audzēknis Andrejs Silenieks darbnīcā pie sava lolojuma.
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.14 (31.01.1981)
1981. gads. “Tur jau skolotājs Ditke. Par Nīcas pusi Latvijā dzirdēts visai daudz. Gan par
tautas tērpu rakstiem, parašām, par skanīgām balsīm un . . . motoru rūkoņu. Ja Nīcā vai Otaņķos izdzirdēsit gokarta motoru rūcam, tad ikviens no vietējiem jums zinās pateikt: «Tur jau skolotājs Ditke ar saviem puišeļiem!»
*
Leons Ditke uz Otaņķiem atnāca 1956. gadā. Jau ar pedagoga pieredzi — pāris
gadu bija nostrādāts Padomju Savienības Varoņa I. Sudrnaļa bērnu namā (tagad —
Durbes internātskola). Atnāca, lai Rudes astoņgadīgajā skolā sāktu strādāt par darbmācības skolotāju. Skolotājs ar smaidu atceras tā laika darbnīcas, materiāli
tehnisko bāzi. Bijušas četras ēveles, pieci darbgaldi un par visiem viens vienīgs cirvis. Turklāt skolēnu pulks bijis ievērojami kuplāks nekā pašlaik.
Par motoru ēras sākumu var uzskatīt 1962. gadu, kad kāds skolotāja Leona Ditkes audzēknis atnesa uz skolu žurnālu «Bērnība» ar gokarta koka rāmja rasējumiem un vaicāja: «Lūdzu, skolotāj, varbūt pamēģināsim?» Grūti pateikt, kura entuziasms aiz
rāva, taču jau pats pirmais, pašu rokām gatavotais gokarts salīdzinājumā ar žurnāla rasējumu bija ievērojami pilnveidots. Koka rāmja vietā tika izmantotas ūdensvada
caurules. Nākamajā gadā Rudes zēni sava skolotāja vadībā jau brauca uz pirmajām
republikas skolēnu sacensībām Smiltenē. Kā atceras L. Ditke, viņu gokarts salīdzinājumā-ar Rīgas Jauno tehniķu stacijas lolojumiem ārējā veidola ziņā esot bijis pielīdzināms traktoram. Taču — vīrs ne pēc cepures skatāms. Rudes astoņgadīgās skolas «traktors» kļuva par republikas čempionu. No tā laika garām nav laista neviena izdevība paspēkoties gan lielāka, gan mazāka mēroga republikas un Vissavienības sacensības. Skolotājs kļuva par centru, ap kuru nemitīgi pulcējās zēni.
Radās kartinga sekcija. Vispirms Rudes astoņgadīgajā skolā, pēc tam — Nīcas vidusskolā, kur L. Ditke sāka pasniegt darbmācību. Daudziem zēniem autosports no
vaļasprieka pārvērtās lielajā sportā. Vai gan brīnums, ka Rudes un Nīcas zēni lauztin
laužas uz Kandavas sovhoztehnikumu. Tur taču ir republikas kartingistu Meka!
Skolotājs L. Ditke ar lepnumu atceras savus audzēkņus — PSRS čempionu Raimondu Gudriķi, Baltijas republiku čempionu Agri Budovski un 1981. gada republikas čempionu Andri Bumbuli. Andris Bumbulis vēl turpat — Nīcas pusē — sastopams. Strādā kolhozā «Zelta zvaigzne» un izveidojis - tur kartinga sekciju. Tagad skolotājam ar bijušo audzēkni viena kopēja rūpe — ātrāk izveidot kartinga trasi. Citādi, pa šoseju vien braukājot, vairāk iespēju ar auto inspektoriem sarāties nekā augstus rezultātus sasniegt
Par pēdējiem gan pagaidām tā kā nevarētu sūdzēties. L.Ditkes audzēkņi no sacensībām ved mājās tikai augstāko pakāpju diplomus. Te nu gan jāpiezīmē, ka gokarti nebūt nav vienīgais, ar ko skolotājs iekarojis zēnu sirdis. Republikāniskajā zinātnes un tehnikas nedēļā Rīgā augstu atzinību saņēma Nīcas vidusskolas audzēkņa A. Silenieka un Rudes astoņgadīgās skolas skolnieka A.Skalda kuļmašīnas konstrukcija. Mazā lauksaimniecības mehanizācija — skolotājs L. Ditke uzskata, ka šo terminu skolās vajadzētu ieviest pavisam nopietni. Nīcas vidusskolas darbnīcā šādu mehānismu tiešām netrūkst gan gatavu, gan tapšanas stadijā, gan zēnu un skolotāja iecerēs.
Leons Ditke smaida: zēni nonākuši jau līdz minitraktoram! Nevis kaut kādam. Ar
to varētu pa īstam braukt. Tiklīdz stundas skolā beigušās, tā darbnīcā pie skolotāja
iedrāžas divi traktora entuziasti — Nīcas vidusskolas 6. klases skolnieki J. Urbāns un V. Daugelis.
Kur skolotājs ņem izejvielas dažādo agregātu būvei? Atbilde nav tālu jāmeklē —
turpat darbnīcas stūrī salikti vecu veļas mašīnu karkasi, vairs nelietojami elektromotori, svešai acij skatoties, — nekam nevajadzīgi krāmi. Tur jau arī slēpjas lielais azarts — no šiem aizmirstajiem krāmiem veidot un izveidot ko noderīgu skolai, mājai, arī šefu saimniecībai.
Darbnīcā no vairākiem izlaidumiem mantots stāv mini motocikls. Arī ledus jahta,
kas kādreiz traukusies pa vietējo Bārtas upi. Pēdējās skopās ziemas gan šo lolojumu
glabājušas krastā. Arī tas pašu rokām veidots.
Skolotājam L. Ditkem trīsdesmit darba gados radušās savas atziņas, vērtējumi.
«Katrai skolai jābūt ar savu seju,» viņš saka, «vienalga, vai tā būtu mazā lauksaimniecības mehanizācija, novadpētniecība vai kas cits.» Arī pret skolu darbmācības programmām skolotājam sava nostāja -- nevarot taču cilvēks reizē būt agronoms, zootehniķis, koka un metāla apstrādes meistars, fiziķis, ķīmiķis, elektriķis .. . Vai nebūtu lietderīgi, ja katru atsevišķo mācību programmā paredzēto specialitāti pasniegtu savas nozares speciālists? Skolēni būtu tikai ieguvēji.
Skolu šefus — kolhozu «Zelta zvaigzne» un Nīcas padomju saimniecību — par atpalikušiem Liepājas rajonā neuzskata. Šeit liels nopelns Leonam Ditkem. Tagad taču
tur strādā arī viņa izaudzinātā paaudze. Pirms Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas
un Kandavas sovhoztehniku ma laboratorijām Nīcas gala puišeļiem ir bijusi skolotāja
darbnīca. Acīmredzot tās saimnieka apburta. Ne jau uz visu pulciņu nodarbībām nāk
pāris stundu agrāk un iet prom tad, kad vēlākā vakara stundā darbnīcā ienāk… mammas. Aizgrābtībai nav laika izjūtas.
Vasaras skolotājam ir mazliet pabrīvākas: šad tad atliek laiks arī iemīļotākajiem sporta veidiem — ūdensslēpošanai un zemūdens medībām. Bet otra «mūza» pēc pedagoga darba viņam ir biškopība. «Kad aiziešu pensijā, nodarbošos ar biškopību!» saka L.Ditke. Taču pats pasmaida un klusu piebilst: «Tikai nezinu, kā es varēšu dzīvot bez šiem mazajiem ...»
Skolā beigušās stundas, un darbnīcā saradušies zēni. Katrs pie sava darāmā, katrs ar savu domu. Skolotājs pie iet pie viena, pie otra — te gokartam karburators "jāno
maina, te topošajam traktoram vai elektromotoram kas jāpielabo. Zēni strādā klusē
dami, ar vīru nopietnību sejās. Rodas pārliecība — no skolotāja Leona Ditkes audzēkņiem būs lietaskoki.
U. Jākobsons
Attēlā: Leons Ditke ar saviem audzēkņiem.”
L. Kirkovalda foto
(foto)
Cīņa, Nr.88 (15.04.1981)
1981. gads. “[..] Zilās patruļas nodibinātas astoņās skolās, kopīgais dalībnieku skaits 201. Visaktīvākais darbs Pāvilostas, Rudes un Apriķu astoņgadīgajās skolās. Atklāti ūdens piesārņošanas gadījumi, zvejniecības noteikumu pārkāpumi. Lai ziemā nenoslāptu
zivis, Zilo patruļu dalībnieki izcirtuši ap 300 āliņģu. [..] Dzīvnieku un putnu piebarošanā piedalās visu skolu skolēni. [..] Tiek sagādāta arī papildbarība putniem (nezāļu sēklas, pilādžogas) vairāk kā 300 kg. Visčaklākie – Durbes vidusskolas, Pāvilostas un Rudes astoņgadīgo skolu audzēkņi. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.98 (18.08.1981)
1981. gads. “[..] Viena no aktuālajām problēmām izglītības jomā ir audzēkņu sekmes. Pagājušajā mācību gadā rajona skolas pabeigušas ar 98,23 procenti» sekmību. Bez otgadniekiem strādājušas Pāvilostas, Rudes, Krotes astoņgadīgās skolas un Paplakas vidusskola. [..]
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.105 (03.09.1981)
1981. gads. “4. oktobrī- Skolotāju diena. Otaņķu ciemā. Par ieguldījuma Otaņķu ciema sabiedriskās dzīves veidošanā un sakarā ar piecdesmito dzimšanas dienu ar rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas Goda rakstu apbalvota Rudes astoņgadīgās skolas skolotāja Rasma Atteka.
Par aktīvu piedalīšanos mākslinieciskajā pašdarbībā un sakarā ar piecdesmito dzimšanas dienu ar Emīla Melngaiļa republikas Tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskā centra Diplomu apbalvota Rudes astoņgadīgās skolas skolotāja Rasma Atteka.
PAR RUDES ASTOŅGADĪGAS SKOLAS SKOLOTĀJU
„ RASMU ATTEKU STĀSTĀM 2. lpp.
Rasma Atteka.
Fotografējis L. Kirkovalds”
«Par to, ka tu esi, skolotāj, paldies!»
Skolotājas Rasmas Attekas māju pagalmu negrezno karaliskās rozes. Bet agrā pavasarī, kad zeme atbrīvojusies no ledus un sniega skavām, kad saule lej dāsni savu siltumu uz jaunajai dzīvībai modušās zemes, viņas logu priekšā uzzied tulpes. Sarkanas, sarkanas... Šis krāšņums uz mirkli liek piestāt katram garāmgājējam. Tā vien šķiet, ka, savos krāšņajos Nīcas novada brunčos tērpušās, skolotājas pagalmā uz «garo saucienu» pulcējušās desmitiem sievu. Kas Rasmai kopējs ar tulpēm? Varbūt milzīgā izturība garajos ziemas mēnešos zem sasalušās zemes garozas saglabāt dzīvību?
Vai lielā neatlaidība un gribasspēks pirmajām izlauzties cauri sniega segai, pirmajām ieraudzīt sauli un pirmajām klausīties cīruļa dziesmu? Bet varbūt ugunīgais sārtums, pret kuru palikt vienaldzīgs nevar neviens.
Kad skolotāja Atteka uzņem pie sevis mājās nejaušus ciemiņus, viņa nemeklē sevišķus gardumus, nešausminās, ka tieši šajā reizē ledusskapī ir «pilnīgs tukšums». Rasma klusējot uzklāj baltu galdautu, ceļ galdā māla bļodu ar kūpošām pupām, uzcep kūpinātas gaļas šķēles, piepilda traukus ar kurzemnieku skābputru, tad sēžas pretī pie galda un stāsta... Vispirms par saviem audzēkņiem. Stāsta par tiem, kuri izmācījušies un atgriezušies dzimtajā ciemā, stāsta par Vizmu kādreiz klusu un kautrīgu, tagad dūšīgu strādnieci konservu cehā, par Dainu Liepājas mūzikas vidusskolas un Daugavpils pedagoģiskā institūta absolventi, par Jāni – bijušo Kazdangas sovhoztehnikuma audzēkni... Stāsta par tiem, no kuriem svētkos ce|o apsveikumi no visdažādākajām mūsu
zemes malām - par medicīnas māsu Dzintru Jelgavā, par kara aviācijas lidotāju Māri Baltkrievijā ... Stāsta ilgi, jo skolotājai ir par ko priecāties dzīvē taču ievadīts desmitiem jauniešu. Rasmas vārdiem runājot, «vienkārši laimējies, man vienmēr gadījušies lieliski audzēkņi». Gadījušies? Lai būtu tā.
Bet, kad vaicāts tiek par skolotājās pašas dzīvi, viņa uz mirkli pieklust, tad negribīgi piebilst: «Nu, ko tad es - strādāju kā visi citi.» Strādājusi kā visi citi - varbūt, bet dzīvojusi kā citi - ne mirkli, ne dienu. Un tā jau ir starpība.
Pirms divdesmit pieciem gadiem Rasma Atteka darba gaitas Otaņķu pusē sāka kā Rudes toreizējās septiņgadīgās skolas direktore. Saimniecisko jautājumu
risināšana un mācību darbs prasa daudz spēka un laika. Taču Rasma jau ar pirmajām dienām ciema dzīvē ienāca kā sabiedriskā darba organizatore, jaunu interesantu pasākumu iniciatore. Vēlākajos gados, strādājot par latviešu valodas skolotāju, veicot klases audzinātājas pienākumus, viņa vienlaicīgi ilgus gadus ir ciemā sieviešu padomes priekšsēdētāja. Ne vienu reizi vien Rasma Atteka stāvējusi pie šūpuļa svinīgajā dzimšanas reģistrācijā un bērnības svētkos, vienmēr gaidīta pensionāru vakaros un vecmāmiņu pēcpusdienās. Ne mazums reižu Rasmai kopā ar dzīvesbiedru Andreju
nācies būt kāzās par vedējiem. Cik rupju un izdomas tas prasa, to zina ikviens, kurš bijis vedēju godā, bet Rasmai tas prasa divreiz vairāk. Viņu neapmierina
veikalā nopirkts veļas dēlis un «Mākslā» gatavotas koka tupeles. Viņai vajag īstas - tādas, kādas Otaņķu pusē prot izgatavot vairs tikai sirmais Laukgaļu tēvs. Rasmai visu vajag īstu...
Saviem audzēkņiem skolotāja Atteka kā svētumu mūžam mācījusi izrunāt sievietes - mātes vārdu. Rasmai pašai ģimenē aug četri bērni. Vai nav grūti? «Kas
nu vairs par grūtumu?» iestarpina Rasma. «Atis pēc dienesta, sekojot tēva paraugam, sēdās saimniecībā pie mašīnas stūres, Ivars jau otro gadu Rīgā studentu saimē. Meitas arī vairs nav mazās. Grūti bija tad, kad bērni bija mazi. Abi strādājām, pati mācījos neklātienē Liepājas pedagoģiskajā institūtā latviešu valodas un literatūras fakultātē. Pa dienu darbs, vakaros burtnīcu kalni, ģimene, mājas solis, pats nakts melnums institūtam.»
Taču Rasma prata atrast laiku visam, pat pāri vēl palika. Jo kā gan citādi izskaidrot, ka jau piecpadsmit gadus Rasma Atteka vada Otaņķu ciema etnogrāfisko ansambli, kura slava pārskanējusi visu republiku. Televīzija un kino, laikraksti un žurnāli vairākkārt stāstījuši un rādījuši par Rasmas vadīto ansambli, kurš jau ilgus gadus cenšas
popularizēt mūsu tautas senās tradīcijas. Ansambļa repertuārā
ir «Kāzas senajā Nīcā», «Pādes dīdīšana», «Ķekatas», «Līgo svētki». Taču ansambļa vadītāja saka, ka vēl daudz par maz. Un vakaros, kad skatītāju zālē nodziest gaisma, kad uz skatuves kā sarkanas tulpes visā krāšņumā uzzied sievas Nīcas novada
brunčos, aizkulisēs, dzīvojot līdzi uzvedumam, Rasma jau kaldina plānus jaunam repertuāram.
Mūsu senču tradīcijas Rasma Atteka glabā kā lielu dārgumu: «Ja vien būs iespējams, savām meitām, izvadot tautās, pūra dibenā vispirms guldīšu īstus Nīcas novada tautas tērpus.»
Lietus vai vējš, dubļi vai sniegs - reizi nedēļā pa lauku ceļu uz klubu jau piecpadsmit gadus vakaros dodas neliela auguma sieviete, lai kopa ar savu
ansambli atkal un atkal dainotu senču dziesmas. Tas nekas, ja otrajā rītā acu plaksti kā svina pielieti, ja otrajā rītā kolēģi ar vaicājošu skatienu noraugās gurdenajā gaita. Kam tas viss vajadzīgs? Vieglāk jau būtu vakaros darbadienu kā pelēkus uzsvārčus novilkt un pakārt pie sienas, lai no rīta tos tīrus un nesaburzītus atkal vilktu mugurā, bet Rasmai nepatīk pelēkā krāsa, viņa mīl sarkano. Viņa apzinās, ka tagadne taču nevar eksistēt bez pagātnes, tāpat kā nākotnei nebūt bez tagadnes. Un laikam skolotājai sevišķi priecīga šķita tā diena, kad aizvadītajā gadā beidzot izdevās nodibināt bērnu etnogrāfisko ansambli, kas jau ar panākumiem sevi pieteica pavasari kultūras darba skatē. Prieks, ka mēģinājumos līdzi jau soļo arī meitas Līga un Daina. Prieks, ka iemītās pēdas vairs neizzudīs.
Skolotājas Attekas nodzīvotie piecdesmit gadi bijuši kā daiļš skanējums. Grūti izsvērt kam atdots vairāk - tiešajam vai sabiedriskajam darbam, taču viens skaidrs, viss atdots cilvēkiem. Tādēļ jubilejas reizē Otaņķu ciema sabiedrība skolotājai Rasmai
Attekai saka dzejnieka Harija Skujas vārdus:
Par garajām naktīm -
paldies!
Par bezmiega naktīm-
paldies!
Par to, ka tu esi, skolotāj,
paldies!
V. Cibule,
Oiaņķu ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.118 (03.10.1981)
1981. gads. “[..] 22 septembrī bija publicēts materiāls «Par ugunsdrošību skolās», kurā tika rakstīts par nepilnībām Kalvenes un Rudes astoņgadīgajās skolās, kuru no
vēršana skolu kolektīviem viennav pa spēkam. Saņemti paskaidrojumi no Otaņķu ciema izpildkomitejas priekšsēdētājas V. Cibules un Kalvenes ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja J. Ērgļa. Citējam tos. V. Cibule: «25: septembrī Rudos astoņgadīgajā skolā sāka strādāt elektriķi. Līdz 1. decembrim darbi tiks pilnībā pabeigti. Internātu pārcelt no trešā stāva uz pirmo mācību gada laikā nav iespējams. Tā kā pirmajā
stāvā ir iekārtoti mācību kabineti ar atbilstoši iebūvētām mēbelēm, tad pārkārtot tos varēs tikai skolēnu vasaras brīvlaikā». [..]
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.139 (24.11.1981)
1982. gads. “Atzinība Vissavienības mērogā. Janvāra sākumā Rīgā notika zinātnes, tehnikas un ražošanas nedē|a, kā arī skolēnu zinātniskās biedrības salidojums. Ar labiem panākumiem tajā piedalījās Rudes astoņgadīgās skolas 8. klases skolnieks R. Šalms, kurš ieguva otrās pakāpes diplomu par mazgabarīta motorlaivas inerces dzinēja modeļa izgatavošanu un aizstāvēšanu. Šo darbu viņš veicis kopā ar savu brāli M. Šalmu, Rudes astoņgadīgās skolas 6. klases audzēkni. Abi zēni ir rajona pionieru nama mazās lauksaimniecības mehanizācijas pulciņa vadītāja Leona Ditkes audzēkņi. [..]
Šajā pašā laikā risinājās arī Vissavienības zinātnes, tehnikas un ražošanas nedēļa Viļņā. Tajā spīdošus panākumus guva mazās lauksaimniecības mehanizācijas
pulciņa dalībnieks, Nīcas vidusskolas 10. klases skolnieks I. Silenieks. Ivars spīdoši aizstāvēja pulciņa kopējo lolojumu - mazgabarīta kuļmašīnu RN-I, kļūdams par Vissavienības zinātnes, tehnikas un ražošanas nedēļas uzvarētāju (RN atšifrējumā nozīmē Rudes un Nīcas skolēnu kopējo darbu. -Red.). Tas ir izcils pionieru nama
pulciņa vadītāja Leona Ditkes tehniskā un pedagoģiskā darba rezultāts.
T. Strausa, pionieru un skolēnu nama direktore
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.9 (21.01.1982)
1982. gads. “Tikšanās Rīgā un Viļņā. Skolu dzīve. Maskavas viesiem par aforismu kļuvis teiciens: «Satiksimies universālveikalā pie strūklakas». Rīgas ciemiņi visbiežāk orientējas pēc lielā pulksteņa stacijas laukumā. Turpretī labākie Liepājas rajona skolēni jau vairākus
gadus pēc kārtas saņem «paroli»:«Jaunā gada pirmajā darba dienā pulksten sešos tiksimies Liepājas stacijā pie izziņu automāta». Arī šogad pārstāvji no Aizputes, Grobiņas un Nīcas puses tur sapulcējās, lai dotos uz astoto republikānisko zinātnes, tehnikas ražošanas nedēju un skolēnu zinātniskās biedrības (ZB) aktīvistu salidojumu Rīgā.
Pēc tradīcijas darbs salidojumā notika atsevišķās sekcijās. [..] Šogad tehniskās modelēšanas sekcijas darbs vārda tiešā nozīmē notika zem deltaplāna spārna, jo Rīgas jauno deltaplanieristu eksponāts aizņēma vai pusi zāles. Šajā sekcijā aizstāvēja 25 darbus, ļoti dažādus pēc satura un kvalitātes.
Rudes astoņgadīgās skolas 8. klases skolēns Raimonds Šalms nodeva žūrijai vērtēšanai modeli, kurš izgatavots rajona pionieru nama gokartistu pulciņā (pulciņu vada skolotājs Leons Ditke). Darbs ārēji neizcēlās ne ar gabarītiem, ne ar glancētu noformējumu. Toties bija ļoti patīkami dzirdēt salidojuma noslēguma žūrijas ilggadējā priekšsēdētāja Konstantīna Haldina vērtējumu: «Žūrija savā praksē sastapusies ar daudziem modeļiem, bet tik oriģinālu, ierīci redzējām pirmo reizi. Sevišķi jāatzīmē šī darba aizstāvēšanas augstais teorētiskais līmenis un praktiskā risinājuma variantu daudzveidība». Rudes skolēni šoreiz pievērsušies ļoti nopietnai problēmai - dabas aizsardzībai. Visiem zināms, cik populāras ir motorlaivas mūsu ezeros un upēs, bet tas
sniedz ne tikai lielisku atpūtu, bet nodara arī ļaunumu, piesārņojot ūdeni un gaisu. Ko darīt? Vai tiešām jāatgriežas pie mazefektīvās airu laivas? Nē! Skolēni piedāvā variantu airu vietā ierīkot vārpstu ar dzenskrūvi un spara ratu un mehānismu darbināt ar muskuļu spēku. Dzinēja projektu žūrija novērtēja ar otrās pakāpes diplomu. [..]
Tā tas bija Rīgā. Bet kā ar tikšanos Maskavā? Tā šoreiz izpalika, jo par Vissavienības ZTR nedēļas norises vietu šogad bija izvēlēta Viļņa. Mūsu republikas delegācijās sastāvā bija arī Nīcas vidusskolas 10. klases audzēknis Ivars Silenieks. Viņš Vissavienības žūrijai vērtēšanai veda rajona pionieru nama mazās lauksaimniecības mehanizācijas pulciņā (vadītājs L. Ditke) izgatavoto mazgabarīta kuļmašīnu. Šo darbu jau atzinīgi novērtēja pērn republikas ZTR nedēļā. Arī Viļņā kuļmašīna RN —1 izpelnījās nedalītu uzmanību: I. Silenieks mājās pārbrauca kā Vissavienības tehniskās jaunrades konkursa laureāts. Līdz ar to atkal Rudes un Nīcas vārdi pārliecinoši izskanējuši republikā un valstī.
A. Krauja, Liepājas pilsētas delegācijās vadītājs
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.15 (04.02.1982)
1982. gads. “Zonālajos Dziesmu svētkos. [..] Otrās pakāpes Diplomus ieguva [..] un Rudes astoņgadīgās skolas pūtēju orķestris (diriģents Visvaldis Bitāns. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.70 (15.06.1982)
1982. gads. “[..] Augstu atzinību gan republikas, gan Vissavienības skolu zinātnes
un tehnikas pasākumos guvis Nīcas vidusskolas un Rudes astoņgadīgās skolas jauno racionalizatoru darbs mazās lauksaimniecības mehanizācijas pulciņā, kuru vada skolotājs L. Ditke. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.117 (02.10.1982)
1983. gads. “Pārtikas programmas īstenošana kopīga rūpe. Zirga vietā zēni jūdz motoru.
Par Rudes astoņgadīgās skolas un Nīcas vidusskolas zēnu ķērienu uz tehniku runāts un rakstīts vairākkārt. Ne reizi vien viņi bijuši republikas skolēnu zinātnes un tehnikas ikgadējās nedēļas uzvarētāji Rīgā. Izņēmums nebija arī šis gads - skolotāja Leona Ditkes audzēkņi Valdis Daugelis un Guntis Silenieks žūrijas vērtējumam nodeva dārza traktoru RN-2, kurš modelisma sekcijā izcīnīja pirmās pakāpes Diplomu. Valdis
Daugelis ir Nīcas vidusskolas 7. klases skolnieks, bet Guntis Silenieks mācās Rudes astoņgadīgas skolas 6. klasē. Kāpēc RN-2? Atgādināšu, ka burti RN apzīmē Rudi un Nīcu, bet divnieks galā tāpēc, ka pieminētais agregāts ir otrais Rudes un Nīcas zēnu kopstrādāšanas rezultāts. Pirmā bija mazgabarīta kuļmašīna, kura arī saņēma augstu novērtējumu pagājušā gada zinātnes un tehnikas nedēļas skatē.
Kas tad tas īsti ir par dārza traktoru? Tā pamatojums pavisam vienkāršs gandrīz katrā lauku setā ir saglabājušies zirgvilkmes agregāti arkli, ecēšas utt. Taču diemžēl pārak maz ir palicis pašu zirdziņu, un šie agregāti guļ pamesti laika zoba varā. Tad nu puiši ņēma un uzbūvēja vilcēju, kuram klāt var kabināt «auzu motora» inventāru.
Darbs pie šī dārza traktora ilga pusotra gada. Tā galvenais entuziasts ir Valdis Daugelis. Gājis jau arī visādi – vispirms no skaliņiem un papes uzbūvējuši maketu dabīgajā lielumā, bet pirmais īstais rāmis iznācis līks. Valdis šo dārza traktoru droši
var nosaukt par savu mīļāko darbu, jo pusotra gada laikā nav izlaidis nevienu nodarbību. Būvēšanas procesa konstrukcijā izdarītas arī dažādas izmaiņas no zirgvilkmes sējmašīnas riteņiem jaunie konstruktori atteikušies, tagad to vietā tiek izmantoti automašīnas GAZ-51 diski un traktora T-40 priekšējo riteņu riepas,
līdz ar to agregāta platumu iespējams arī regulēt apgriežot riteņus.
Taču tas vel nav viss. Zēni kopā ar savu skolotāju izdomājuši, ka šogad konstrukcija jāpapildina. Dārza traktoram ir arī jūgvārpsta - pie tās varēs slēgt klāt kartupeļu ņemamo agregātu, lentes grābekli. lecerēts, ka traktors kļūs par īstu traktoru
ar stūri un kārtīgu sēdekli. Tagad tas jāvada ar dīseļu palīdzību.
Atklāti sakot, reizēm pat pārņem skaudība, Leonā Ditkē un viņa audzēkņos klausoties, viņu paveikto aplūkojot. Nīcas vidusskolas darbnīcas tik tiešam jau var nosaukt par lauksaimniecības mazas mehanizācijas eksperimentālo cehu. Un ne bez lepnuma šī ceha saimnieki stāsta par daudzajām vēstulēm, kuras viņi saņem no Maskavas apgabala, Lietuvas un Baltkrievijas PSR, Komi APSR, Permas. Rudes un Nīcas zēnu veikums bija atspoguļots žurnālā «Modeļist konstruktor», un tagad šī žurnāla lasītāji vēlas iegūt rasējumus. Tā jau laikam ir, kā saka skolotājs Leons Ditke šis vēstules
ir apsūdzības raksts mūsu rūpniecībai. Un tiešam cik daudz vienreizēju eksponātu nav redzams republikāniskajos skolēnu zinātnes un tehnikas nedēļas pasākumos! Visiem saprotams, ka tas nav ne ultramodernas, ne pārāk sarežģītas konstrukcijas. Tas
ir vienkāršas un reizē ļoti praktiskas. Diemžēl pagaidam vēl nav dzirdēts, kur un kāda no
ministrijām būtu sīkāk ieinteresējusies par skolēnu tehnisko jaunradi. Vai tā nav kārtējā «buka šaušana» darbaudzināšanā un profesionālajā orientācijā? Skolas strādā, dara, rada, bet galarezultātā strupceļš; konstrukcija turpat skolā vien paliek.
Skolotājam Ditkem nav nekādas plašas materiālās bāzes. Kā viņš pats izsakās galvenā bāze ir lūžņu kaudzes. Gan Nīcas padomju saimniecībā, gan kolhozā «Zelta zvaigzne». Un ārā mests arī nekas netiek – visiem motoriem, dzelžiem un skrūvītēm tiek atrasta otrreizējā izmantošanas iespēja. Tātad te jau var runāt par saimnieciskumu un taupību, kas kopā ar tehniskās jaunrades prieku tiek dāvāta audzēkņiem. Un tāpēc arī ir skumīgi, ka tehniskās jaunrades pulciņa darbam bezmaz vai augstākais novērtējums ir saņemtais Diploms Rīgā. Augstāks morālais pagodinājums noteikti būtu ieraudzīt sava darba augļus dzīvē.
Bet Rudē un Nīcā zēni strādā un strādās tālāk. Valdis un Guntis vēl papildinās savu čempionu, bet droši vien nākošā gada zinātnes un tehnikas nedēļa Nīcas pusi pārstāves atkal kāds jauns agregāts. Ar pretenzijām par savu vietu ikdienā.
U. Jākobsons
Rudes astoņgadīgās skolas 6. klases skolnieks Guntis Silenieks un Nīcas vidusskolas 7. klases audzēknis Valdis Daugelis pie pašu kontruētā un būvētā dārza traktora - šīgada zinātnes un tehnikas nedēļas čempiona. Fotografējis V. Kreicburgs”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.11 (25.01.1983)
1983. gads. “Sižets ar laimīgām beigām? 1982. gada 16. decembri pēc sūdzības pārbaudes «Cīņas» redakcija saņēma Liepājas rajona izpildkomitejas atbildi (sastādījis priekšsēdētāja vietnieks L. Sedols) ar priekšsēdētāja A. Zvaguļa parakstu. Tajā bija atzīts, ka jau vairākus gadus tiekot saņemtas sūdzības par Rudes astoņgadīgās skolas skolotāju saimniecības ēkas cauro jumtu, kam nepieciešams remonts. Vēlreiz ar speciālistiem pārbaudot jumtai konstrukciju, konstatēts, ka vajadzīgi ap 20 kubikmetri kokmateriālu, ko rajonā nevarot sagādāt. Tādēļ skolotājiem paziņots, ka pašreiz ēkļ izremontēt nav iespējams, nobeigumā informējot: «Ir uzdots tautas izglītības noda|ai kopā ar Rudes skolas vadību un skolas šefības kolhozu «Zelta zvaigzne» risināt skolotāju izvietošanu, lai tos, kam tas nepieciešams, varētu nodrošināt ar saimniecības ēku.» Tātad norādītas trīs organizācijas, no kurām atkarīgs, tiks vai netiks kaut kas reāli
darīts, vai sūdzības uz dažādām iestādēm plūdīs arī turpmāk.
Februāra nogalē zvanu rajona tautas izglītības nodaļas vadītājam A. Brikmanim. Atbildē dzirdu: — 1981. gadā sagādājām jumta remontam nepieciešamo šīferi. Taču joprojām nav kokmateriālu. Tāpēc gribam šīferi atdot citu skolu remonta vajadzībām. Par tādu rajona izpildkomitejas atbildi pirmoreiz dzirdu... Tas taču nozīmē, ka vairākiem skolotājiem jāierāda dzīvokļi citur? Manuprāt, tas būs vēl grūtāk ... Drīz vien atklājās, par rajona izpildkomitejas atbildē ieteikto pavērsienu pirmoreiz no korespondenta nupat dzirdot arī Rudes skolas direktors G. Aleckis un kolhoza «Zelta zvaigzne» priekšsēdētājs I. Šalms. Par to jābrīnās, zinot, ka abi minētie biedri decembri kopā ar L. Sedolu piedalījās sūdzības pārbaudē! Otrs kuriozs vēl interesantāks: līdz brīdim, kad redakcijas korespondents sāka interesēties, kas divu mēnešu starplaikā darīts rajona izpildkomitejas atbildes realizēšanā, par to nezināja ...arī pati Liepājas rajona izpildkomitejas vadība.
Bet noticis pa šo laiku ir, lūk, kas. Šefi — kolhozs «Zelta zvaigzne» — cītīgi strādā mežos kokmateriālu sagādē. Un dos vajadzīgo daļu arī skolotāju saimniecības ēkas remontam. 11. februāri tas ierakstīts savstarpējā līgumā un apstiprināts kolhoznieku pilnsapulcē.
Celtnieki solīja jumtu izremontēt jau otrajā ceturksnī, tomēr, drošs paliek drošs, līgumā ierakstījām trešo ceturksni. Lai, kā saka, neiznāktu solījums tikai uz papīra. Un,
protams, nevienam citam arī šīferi neatdosim, — skolas direktors G. Aleckis ir apņēmības pilns.
Tā, šķiet, iznācis neliels bēdu sižetiņš ar laimīgām beigām ... Gandrīz vai necerētām. Tāpēc nebūs nevietā nelielas pārdomas: kā nosaucama Liepājas rajona izpildkomitejas 16. decembra atbilde «Cīņai»? Vai tā nav tapusi vairāk atrakstīšanās dēļ?”
L. Spinga, «Cīņas» korespondents
Cīņa, Nr.64 (19.03.1983)
1983. gads. “Kartings uz ledus. Dažas dienas pirms Padomju Armijas un Jūras Kara Flotes dienas notika rajona skolēnu ziemas sacensības kartingā, veltītas Padomju Armijas un Jūras Kara Flotes 65. gadadienai. Sacentās Rudes astoņgadīgās skoIas un Nīcas vidusskolas kartingisti. Sacensības tiesāja Rudes astoņgadīgās skolas direktors
G. Aleckis, fizkultūras skolotājs V. Kagainis, darbmācības skolotājs L. Ditke un tagadējais Nīcas vidusskolas 10. klases skolnieks G. Cērps. Galvenais tiesnesis bija kolhoza «Zelta zvaigzne» kartingistu vadītājs, sporta meistara kandidāts Andris Bumbulis. No katras skolas piedalījās četras komandas. Katrai skolai bija viens 125 kubikcentimetru un trīs 50 kubikcentimetru kartingi. Ilgi gaidījām izdevību startēt ledus celiņā. Sacīkstes notika ar laika kontroli, un pagriezienā bija jābrauc cauri vārtiem.
Komandu vērtējumā labākā bija Rudes astoņgadīgās skolas komanda, kurā startēja Agris Silenieks, Uldis Stalts, Guntis Otaņķis un Linards Lādēns. Arī otro un trešo vietu ieguva Rudes skolas komandas. Apbalvoja arī individuālos kartingistus. Pirmo vietu ieguva Nīcas vidusskolas skolnieks Jānis Pumpurs, otro Rudes astoņgadīgās skolas skolnieks Agris Silenieks, bet trešo viņa skolas biedrs Raitis Liparts.
Nākošajā gadā uzaicinām sacensties arī citu skolu kartingistus!
Rudes astoņgadīgās skolas 6. klases skolnieks L. Lādēns”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.35 (22.03.1983)
1983. gads. “[..] Jā, neraugoties uz dažādajiem šķēršļiem, kolhoza «Zelta zvaigzne» celtniecības iecirknis tomēr izveidojies par saimniecībai nozīmīgu spēku, tad te ne maza
loma kolhoza vadības pozitīvajai attieksmei. Un jāsaka, ka priekšsēdētājs Ivars Šalms prot novērtēt celtniecības nozīmi saimniecības dzīvē. [..] Domājot par iecirkņa rītdienu, ir cieša sadarbība ar Rudes astoņgadīgo skolu, kurā nodibināts jauno celtnieku pulciņš, tāpat pie mums nāk praksē 31. profesionāli tehniskās vidusskolas audzēkņi. Bet, balstoties uz pašu izaudzinātajiem celtniekiem, būs radīta iespēja pakāpeniski samazināt līgumstradnieku skaitu, kuri, kā
zināms, kolhozam izmaksā dārgāk. [..]
A. Strungs, inženieris celtnieks, kolhoza «Zelta zvaigzne* celtniecības iecirkņa vadītājs”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.41 (05.04.1983)
1983. gads. “[..] Liepājas rajona Rudes astoņgadīgajā skolā jau vairākus gadus darbojas mazās mehanizācijas pulciņš, ko vada skolotājs L. Ditke. Plānveidīgais darbs ar skolēniem, skolotāja prasme viņus ieinteresēt devusi labus augļus — Vissavienības pionieru, skolēnu un skolu jaunatnes tehniskās jaunrades neklātienes izstādē «Radi, izdomā, mēģini!», ko katru gadu rīko Latvijas PSR Izglītības ministrija, VIRB padome, laikraksta «Pioņerskaja pravda», žurnālu «Junij tehņik» un «Mode|ist-konstruktor» redakcijas, šā pulciņa dalībniekiem un viņu pedagogam piešķirts Goda diploms, izstādes nozīmīte un vērtīga balva par mazgabarīta pašgājēja arkla «Rudulis» konstrukciju. Tehniskās jaunrades ce|š ir sākts. [..]”
Padomju Jaunatne, Nr.121 (25.06.1983)
1983. gads. “Pārtikas programmas īstenošana – kopīga rūpe. Kāda būs jaunā maiņa? Todien Kazdangas sovhoztehnikuma slaucamo govju kompleksā rosījās skolēni. Notika
jauno slaucēju rajona sacensības. Meiteņu sejās uztraukums - kā nekā svešā fermā viss izskatās citādāk nekā skolas mācību klasē un dzimtās puses fermā. [..] Pats galvenais sacensību notikums — praktiskā slaukšana. [..] Otrās vietas cienīga nebija neviena no jaunajām slaucējām. Astoņgadīgo skolu grupā uzvarēja I. Pomerance no Virgas, I. Skutule no Kalvenes un V. Jušķevica no Rudes astoņgadīgās skolas. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.82 (09.07.1983)
1983. gads. Metalurgu kultūras pili pulcējušies rajona skolotāju augusta apspriedes dalībnieki. “Apspriedes starpbrīdī. No kreisās: Virgas astoņgadīgās skolas direktors Haralds Strēlis, Nīcas vidusskolas direktors Gunārs Grīnbergs, Kazdangas astoņgadīgās skolas direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Miervaldis Kronbergs un Rudes astoņgadīgās skolas direktors Gunārs Aļeckis.
Fotografējis V. Kreicburgs”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.102 (25.08.1983)
1983. gads. “[..] Apstiprināti rajona skolu, pirmsskolas un ārpusskolas bērnu iestāžu sociālistiskās sacensības rezultāti 1983. gadā. [..] Astoņgadīgo skolu grupā pirmā vieta un LKP rajona komitejas un rajona izpildkomitejas ceļojošais Sarkanais
karogs un rajona izpildkomitejas Goda raksts piešķirts Pāvilostas
astoņgadīgajai skolai, otrajā vietā Vērgales astoņgadīgā skola, trešajā Dunalkas un Rudes astoņgadīgās skolas. [..]
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.118 (01.10.1983)
1984. gads. “[..] Zinātnes, tehnikas un ražošanas nedēļa 1984. [..] Tā sākās. Ar ierašanos, reģistrēšanos un līdzi nešanu, vilkšanu, stumšanu. Šie te ir no Liepājas rajona Rudes astoņgadīgās skolas un viņu eksponāts saucas — traktors. Ja ne gluži lielākais,
tad smagākais eksponāts izstādē tas bija uz galvošanu. Šā kopdarba idejiskais iedvesmotājs un galvenais diriģents ir skolas darbmācības un fizikas skolotājs Leons Ditke, bet izpildītājs .. . visus 20 zēnus šoreiz nesauksim.
Skaidrības labad jāatzīmē, ka šo eksponātu Rudes zēni uz Rīgu veduši jau pāris ziemu. Arī pirms gada tas saucās traktors, kaut gan vairāk atgādināja vilcējtraktoru uz riteņiem. Šogad, kā redzat, tas jau stipri vien atgādina īstu traktoru un arī otrā stāva aktu zālē iedabūt to bija ievērojami grūtāk nekā pērn. Tā aste, aiz kuras velk, saucas par dīsteli, pie tās var visu ko klāt kabināt un vēlāk vilkt. Tas ir jaunums. Un sēdeklis ir jaunums un stūre arī. Vēl traktoram būšot bremzes, bet galvenais, puiši stāstīja, būšot speciāli agregāti, kurus traktors vilkšot. Bet par to, nākamgad. [..]”
logo un foto
Pionieris, Nr.3 (10.01.1984)
1984. gads. “Īstu pionieru degsmi! Šodien rajona skolu čaklākie pionieri pulcējas Aizputē, Misiņkalna estrādē, savos darba svētkos pionieru salidojumā. Kā vienmēr, pēc paveiktā darba varam nosaukt labākos. legūtie rezultāti ir katra pioniera, katra pionieru posma, pulciņa, vienibas veikuma objektīvi raksturotāji. Lūk, rezultāti. [..] «Labā flanga» pionieru vienības goda nosaukumu ieguvušas astoņgadīgo skolu grupā - Aizputes ciema, Bārtas,
Kapsēdes, Pāvilostas, Vērgales, Apriķu, Dunalkas, Kalvenes, Rudes astoņgadīgo skolu, Vaiņodes internātskolas un Purmsātu un internātpalīgskolas vienības. [..] Reizē ar pionieru istabām tika vērtēts arī uzsāktais darbs Vissavienības pionieru un skolēnu
tūrisma un novadpētniecības ekspedīcijas «Mana Dzimtene PSRS» piektajā etapā, kas veltīts Ļeņina 115. dzimšanas dienai un 40. gadadienai kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā. Aktīvu darbu ekspedīcijā uzsākušas Vaiņodes pirmā, Priekules pirmā, Nīcas un Aizputes vidusskolas, Dunalkas, Gramzdas, Rāvas un Rudes astoņgadīgās skolas. [..] Šajā mācību gadā rajona skolēni savākuši 50,8 t makulatūras, 75,2 t metāllūžņu un 1,8 t ārstniecības augu. Čaklāko vācēju vidū Durbes, Vaiņodes pirmās un otras, Grobiņas, Priekules pirmās vidusskolu, Apriķu, Kapsēdes, Rudes, Gramzdas, Kalvenes un Vecpils astoņgadīgo skolu un Durbes internātskolas skolēni. [..] Internacionālās draudzības stūrīšu skatē vislabāko novērtējumu ieguvušas Apriķu, Kapsēdes, Rudes, Kalvenes, Aizputes ciema, Bārtas, Gramzdas, Dunalkas astoņgadīgās skolas.
Neatņemama IDK darba sastāvdaļa ir pionieru un komjauniešu aģitbrigādes. šodien jāsaka paldies Vaiņodes pirmās un otrās, Nīcas, Durbes, Priekules otrās vidusskolu, Virgas, Pāvilostas, Bārtas, Apriķu, Aizputes ciema un Rudes astoņgadīgo
skolu aģitbrigādēm par rosīgo darbu skolas, šefības uzņēmumos, kolhozos, padomju saimniecībās. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.60 (19.05.1984)
1984. gads. “Raitu soli, skaņu balsi! No 25. jūnija līdz 1. jūlijam Rīgā risināsies Padomju Latvijas skolu jaunatnes V Dziesmu un deju svētki. No mūsu rajona kopumā piedalīsies 411 dalībnieki. No deju kolektīviem rajonu pārstāvēs [..], pūtēju orķestru grupā Priekules pirmās vidusskolas un Rudes astoņgadīgās skolas orķestri. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.75 (23.06.1984)
1984. gads. “Vajadzīgais lopkopēju darbs. Kazdangas sovhoztehnikuma
slaucamo govju kompleksā pulcējās rajona skolu audzēkņi, pedagogi, saimniecību un kolhozu speciālisti, lai piedalītos jauno slaucēju sacensībās. Pirmais sacensību veids
slaukšanas aparātu izjaukšana un salikšana. [..] Labas iemaņas aparātu izjaukšanā un salikšanā parādīja arī Rudes astoņgadīgās skolas audzēkne Dace Skalde. Viņa strādājusi par slaucēju atvietotāju kolhoza «Zelta zvaigzne» Ezermaļu fermā. [..] Bija jāparāda arī teorētiskās zināšanas. Piemēram, jāzina, cik pulsācijām minūtē jābūt slaukšanas aparātam «Maiga», kāds ir optimālais govju cietstāvēšanas ilgums, galvenie piena piesārņošanas faktori ar mikrobiem, kāds bija iepriekšējā gadā labākais izslaukums no govs rajona kolhozos un padomju saimniecībās. Šajā konkursā visveiksmīgāk startēja Rudes astoņgadīgas skolas audzēkne Sanita Otrupe. kura sacensībās piedalījās pirmo reizi. [..] Astoņgadīgo skolu grupā vislabāk startēja Dace Skalde (Rudes astoņgadīgā skola) [..]. Astoņgadīgo skolu grupā pirmajā vietā Dace Skalde no Rudes astoņgadīgās skolas, [..].”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.76 (26.06.1984)
1984. gads. “[..] Vēl tikai nedaudz vairāk kā nedēļa, un sāksies jaunais, 1984./85. mācību gads. Simtiem un tūkstošiem mundru un dzīvespriecīgu jauniešu dosies uz savām skolām. Paši mazākie pirmo reizi vērs durvis, aiz kurām mīt vel neiepazīta pasaule, bet daudziem tas būs pēdējais pirmais septembris savā dzimtajā skola. Cik glīti saposusies tu, skola, sagaidīsi savus audzēkņus?
Jau informējam, ka no 13. līdz 17. augustam notika rajona skolu pieņemšana jaunajam mācību gadam. Labi sagatavotas jaunajam mācību gadam Dunalkas, Krotes, Rāvas, Rudes, Vērgales un Virgas astoņgadīgas skolas. [..] Daudzām skolām izveidojusies laba sadarbība ar šefu saimniecībām kā [..], Rudes astoņgadīgajai skolai ar kolhozu «Zelta zvaigzne» u.c.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.101 (23.08.1984)
1984. gads. “Rezumēts skolu kolektīvu darbs. Rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja izskatījusi rajona skolu, pirmsskolas un ārpusskolas bērnu iestāžu sociālistiskās sacensības rezultātus 1984. gadā. [..] Astoņgadīgo skolu grupa. [..] trešajā [vietā] Rudes astoņgadīgā skola. Šo skolu kolektīvi attiecīgi apbalvoti ar rajona izpildkomitejas Goda rakstu un rajona tautas izglītības nodaļas Goda rakstu. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.119 (04.10.1984)
1985. gads. “[..] Lotosvienību [Nīcas vidusskolā] šovasar vadīs matemātikas skolotājs Vairis Kopštāls. Viņš ir otaņķnieks. Nāk no Bārtas labā krasta, kur atrodas kolhozs
«Zelta zvaigzne». Uz turieni arī daudzi absolventi aizplūst. Mācījies Rudes astoņgadīgajā skolā, pēc tam Nīcā. Bijis otrās skolēnu ražošanas brigādes (SRB) brigadieris. Gandrīz vai vēsturiska persona. Stūrējis pa goda apli pirmo Nīcas skolēnu nopelnīto traktoru un otro arī. [..] Darbmācības skolotāju Leonu Ditki pazīst abpus Bārtas — Rudē, Nīcā un vēl aiz citiem līdzenumiem. Viņš mācījis vīli pareizi rokā turēt tagad slaveniem mehanizatoriem, kombainieriem, šoferiem, inženieriem un čempioniem. Pilnas «Zelta zvaigznes» un «Nīcas» darbnīcas ar viņa kādreizējiem puikām. Kura mašīna 1963. gadā Smiltenē bija ātrākā pašās pirmajās skolnieku sacensībās kartingā? Tā, kas ar savu koka rāmi un milzīgajiem riteņiem visķēmīgāk izskatījās. Ditkes vadītajā Rudes astoņgadīgās skolas sekcijā taisītā. Nākamajām jau bija ne tikai ātrums, bet arī viss pārējais, kā klājas. Pie Ditkes sākuši vairāki pazīstami kartingisti, arī republikas un valsts čempions Raimonds Gudriķis. Pēc pāris gadiem Ditke kartingu pāri Bārtai arī Nīcā ienesa. Tur
tagad kopā ar daudzām balvām glabājas arī Izglītības ministrijas ceļojošais kauss C grupā. [..] Kartingistu sekcijā puikas sev paši taisa sacīkšu mašīnas, kādu ir desmitiem. Lauksaimniecības mazās mehanizācijas pulciņā — tādas, kādu nav nekur. Pirmā bija mazgabarīta kuļmašīna RN-1 (atšifrējot — Rudes un Nīcas puiku 1. darbs). Ļoti ērta
strādāšanai izmēģinājumu lauciņos. Pēc tam tika taisīts «Rudulis» — pašgājējs kultivators. Šie agregāti ne tikai tīrumos, bet arī izstādēs vēl tālāk par Rīgu bijuši. Tagad tiem pievienojies minitraktors, kuram nu vajadzīgi savi oriģināli agregāti. [..]
Liesma, Nr.4 (01.04.1985)
1985. gads. “talkas diena — piecgadei. Nu jau par tradīciju kļuvis, ka komunistiskās sestdienas talkas dienā daudz rajona vadošo darbinieku dodas talkā savas nozares ļaudīm. [..] Kolhozam «Zelta zvaigzne» kartupelājs šogad aizņems 190 hektārus. Saimniecībai nav kartupeļu pagraba, visa sēkla jāglabā kāpšos. Tādēļ arī talkas dienā stirpu atsegšana, sēklas kartupeļu pārlasīšana bija viens no galvenajiem darbiem. Tajos strādāja šoferi, kantora darbinieki, speciālisti, Rudes astoņgadīgās skolas audzēkņi. Sestdien pārlasīja 45 tonnas kartupeļu, no kapšiem, kur glabājās 300 tonnas sēklas, noņēma segumu (attēlā). [..]”
foto
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.48 (23.04.1985)
1985. gads. “[..] Rajona skolu pionieru vienības aktīvi gatavojas sagaidīt XII Vispasaules jaunatnes un studentu festivālu. Daudzās skolās noris patiesi interesants un pārdomāts darbs. Piemēram, Rudes astoņgadīgajā skolā notika festivāls «Solidaritātes varavīksne», kurā piedalījās Lietuvas PSR Daukšu astoņgadīgās skolas skolēni, kā arī delegācijas no
Bārtas un Gaviezes astoņgadīgajām skolām un Nīcas vidusskolas. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.59 (16.05.1985)
1985. gads. “Festivāls Naskavā – festivāls visur. Pavisam nedaudz laika mūs šķir no izcila notikuma visas pasaules jaunatnes dzīvē - XII Vispasaules jaunatnes un studentu festivāla Maskavā. Visu zemju jaunieši tam pošas ar miera un draudzības lozungiem.
«Festivāls Maskavā – festivāls visur» ar šādu domu festivālu sagaida arī ikviens mūsu
zemes skolēns. Liels un nozīmīgs jaušams katra veikums akcijā «Padomjzemes bērni festivāla dalībniekiem». Starts festivāla darbiem skolēniem tika dots 1. septembrī Miera stundā, Vissavienības pionieru radiolīnijā 2. oktobrī. Tagad visu mūsu republikas rajonu
skolu audzēkņi jau var ziņot par paveikto. Festivāla bērnu politiskās programmas ietvaros
skolās ritējis interesants, pārdomāts darbs. Piemēram, Liepājas rajona Rudes astoņgadīgajā skolā norisa festivāls «Sadarbības varavīksne», kurā piedalījās arī Lietuvas PSR Daukšu astoņgadīgās skolas audzēkņi, kā arī kaimiņu skolu pārstāvji no Bārtas, Gaviezes un Nīcas. [..]”
Skolotāju Avīze, Nr.21 (22.05.1985)
1985. gads. “Par celtnieku profesiju ieinteresējot. Jau sesto gadu Liepājas rajona SCO kopā ar rajona tautas izglītības nodajas skolēnu profesionālās orientācijas kabinetu organizē jauno celtnieku konkursu 4.—11. klašu skolēniem «Mēs—nākamie celtnieki». [..] Un tad klāt sacensības praktiskās celtniecības specialitātēs. Tās risinājās SCO teritorijā. Apmetēji savu prasmi rādīja SCO pārvaldes ēkas jaunajā piebūvē. Patīkami bija redzēt, cik raiti darbs veicās [..], Rudes astoņgadīgās skolas 8. klases skolniekam Ivaram Latānam.
Krāsotāju darbu vērtējā gan pēc kvalitātes, gan pēc darbam
patērētā laika. Vislabāk ar durvju krāsošanu tika galā [..] Ingmārs Karolis no Rudes astoņgadīgās skolas 8. klases, [..]. Labi namdari aug [..] Rudes astoņgadī
gajā skolā (Guntis Silenieks), [..].
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.63 (28.05.1985)
1985. gads. “Jauno slaucēju sacensības. 56. Cīravas profesionāli tehniskajā vidusskolā risinājās rajona skolēnu - jauno slaucēju sacensības. Astoto klašu grupā sacensībās piedalījās 22 dalībnieki [..]. Vistīrāko pienu Izslauca Rudes astoņgadīgās skolas skolniece Dace Skalde.
Lūk, sacensību kopējie rezultāti: Astoto klašu grupā pirmajā vietā Elita Laktionova no Apriķu astoņgadīgās skolas, otrajā vietā Dace Skalde no Rudes astoņgadīgās skolas, trešajā Sanda Sīle no Grobiņas vidusskolas.[..]”
.
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.67 (06.06.1985)
1985. gads. “Sports. Vēstures sākums un turpinājums.
...Par kartinga dzimteni uzskata Ameriku, kur 1958. gadā kādā aerodromā lidotāji nelielai platformai pierīkojuši riteņus un mazu motoriņu un braukuši ar to pa lidlauku. Latvijā pirmais karts izmēģināts 1961. gada februārī. To bija izgatavojuši Rīgas jauno tehniķu stacijas audzēkņi. Tajā pašā gadā Ventspils velotrekā notika pirmās kartinga sacensības mūsu republikā un arī Padomju Savienībā. 1962. gada septembrī Rīgā, Mežaparka trasē, tika sarīkotas pirmās Vissavienības sacensības.
Tie ir tikai daži izraksti no kartinga vēstures. Svētdien savu vēsturi aizsāka arī Jūrmalas jaunais kartodroms Mellužos. Uz Jūrmalas pilsētas atklāto individuālo un komandu čempionātu kartingā ieradās daudz ciemiņu. [..] Rezultāti. [..] «Pionieru» klase. G.Grīnbergs (Kandavas sovhoztehnikums), D. Pavlovs (Rēzeknes 4. vidusskola), M. Burkevics (Liepājas rajona Rudes astoņgadīgā skola). [..]”
Jūrmala (1980-1998), Nr.93 (14.06.1985)
1985. gads. “Stūri rokās tur visjaunākie. Karstums Līgo dienāa bija pamatīgs. Jau samērā agrā rīta stundā asfalts bija tā sakarsis, ka bass papēdis ilgi vienā
vietā nebija noturams. Ļaudis bariem vien steidzās tuvāk dabai, kur varētu atlaisties un
pasnaust, lai vakarā ar divkāršu spēku skanētu Līgo dziesmas. Taču Brocēnos tajā laikā par atpūtu nedomāja. Šeit no visām mūsu republikas malām jau otro dienu zēnus kopā bija pulcējis «Sudraba karts».
Zēniem ne tikai jāmāk drāzties ar 100 kilometru ātrumu stundā. Jāprot arī mašīnu vadīšanas tehnika, tas ir, figūrālā vadīšana, bet, pirms sēžas pie stūres, jātiek cauri arī satiksmes noteikumu konkursam. Un tikai tad trijos braucienos (pa 6 ap|i katrā), no kuriem ieskaita divus labākos, tiks noteikts «Sudraba karta» uzvarētājs. [..]
Rezultāti: [..] Jauno tehniķu stacijas kausa izcīņā komandu vērtējumā uzvarēja Liepājas JTS, tālāk - Rudes astoņgadīgā skola un Jūrmalas JTS. Individuāli Junioru klasē: Guntis Silenieks (Liepājas raj.), [..] Artūrs Rapša (Rudes astoņgadīgā skola). [..]”
Padomju Jaunatne, Nr.126 (02.07.1985)
1985. gads. “Sarkanā karoga svētkos. Rajona pionieru un skolēnu namā notika sarkanā karoga svētki. Tajos piedalījās skolu pionieru vienību karognesēju, to asistentu, bundzinieku un taurētāju grupas.
Teorētiskajā konkursā skolēni rādīja savas zināšanas sabiedriski politiskajos jautājumos. Labākās atbildes bija [..], Rudes, [..] astoņgadīgo skolu audzēkņiem. Karognesēju un asistentu grupas demonstrēja prasmi karoga svinīgajā ienešanā, bet bundzinieki un taurētāji prasmi nospēlēt maršus un signālus.
Labāko skaitā[..], Rudes astoņgadīgo skolu komandas. [..]
S. Pūpola, rajona pionieru un skolēnu nama metodiķe”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.136 (16.11.1985)
1986. gads. “[..] Vecākās pionieru vadītājas pastāstīja, kā Jaungada svētki notikuši viņu skolās. Piemēram, Rudes astoņgadīgās skolas karnevāls noticis kolhozā «Zelta zvaigzne», un tajā kuplā skaitā iesaistīti bērnu vecāki, saimniecības ļaudis. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.5 (11.01.1986)
1986. gads. “[..] Rajona saimniecībās, kā allaž vasarās, lauku darbus palīdz veikt skolu lotosiešu vienības. [..] Tomēr iegriezāmies Rudes astoņgadīgajā skolā, kur vienība
apmetusies. Sastapām dežurantes septītklasnieces Andželiku un Daci. Meitenes parādīja sienas avīzi «Adatiņa», kas ar asprātīgām karikatūrām šausta
sliņķus un slavina čaklos strādātājus. Apskatījām sacensības ekrānu – izrādās, Andželika ir čaklākā ravētāja. Tomēr izbrīnu radīja fakts, ka neviena no meitenēm nezināja precīzi pateikt, kā saucas vienība, kuri skolotāji ir kopā ar bērniem, arī par rīkotajiem atpūtas pasākumiem viņas neko nezināja. Lai gan meitenes apgalvoja, ka savus dežuranta pienākumus izpildījušas istabiņas sakārtojušas un izslaucījušas, mums tā gan nelikās pēc telpu apskates. Meiteņu guļamtelpā samesta kurpju kaudze, zēnu istabā ar sulu
pildīta kanna - dzēriens izlaistīts, izmīdīts kājām un tā arī atstāts. Grīdas netīras. Bet pulksteņa rādītāji jau sniedzās pāri dienas zenītam. Vai šeit ne veidojas pretruna -čaklākais vagā, bet slinkākais dežuranta pienākumu pildīšanā? Bērnu sacensības ekrānā tam katrā ziņā vajadzētu atainoties. [..] Redakcijas piezīme: Kad reida materiāls bija sagatavots publicēšanai, rajona lotosiešu vienību komandieris Igors Lukašēvičs kategoriski atteicās to parakstīt, lai gan reidā piedalījās, tāpēc arī viņa uzvārda zem
reida materiāliem nav. I. Lukašēvičs pastāvēja par to, lai publiski netiktu izpausti fakti, ko
redzējām un dzirdējām, iegriežoties Rudes astoņgadīgajā skolā, kur mītne Liepājas 6. vidusskolas lotosiešiem. Laikā, kad mūsu partijas un valdības nostādne ir par to, lai visur valdītu atklātums, šāda attieksme ir vairāk nekā dīvaina. Lielas kļūdas un neizdarības
sākas no sīkajām, no pieraduma jau mazotnē būt paviršiem.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.90 (29.07.1986)
1986. gads. “Izvērtē paveikto, domā par turpmāko. Otrdien Liepājā, Metalurgu kultūras pili, uz savu tradicionālo augusta konferenci pulcējās rajona skolu pedagogi, pirmsskolas iestāžu vadītāji, sešgadīgo bērnu grupu un klašu audzinātāji, skolu vecāku komiteju priekšsēdētāji, bāzes uzņēmumu partijas pirmorganizāciju sekretāri. To atklāja rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Aivars Zvagulis. Kopējās sarunas mērķis izvērtēt divos skolu reformas gados paveikto, izvirzīt uzdevumus turpmākajam. [..]
Vecākās skolotājas nosaukums piešķirts Virgas astoņgadīgas skolas skolotājai
Anitai Klimai un Rudes astoņgadīgās skolas skolotājai Mirdzai Luterei. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.103 (28.08.1986)
1986. gads. “Ar degsmi un vēlēšanos darboties. Jauno ļeņiniešu organizācijai ir tradīcija
Ļeņina runas trešajā Krievijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības kongresa gadadienā dot startu jauniem pionieru darbiem. Tāpēc pagājušā gada 2. oktobrī aizsākās vēl viens Vissavienības pionieru Marša posms ar devīzi «Ejam revolucionāru solī!» Visās mūsu rajona skolu pionieru vienībās sākās labo darbu skates, kuru uzvarētāji parakstīja rajona pionieru organizācijas ziņojumu PSKP XXVII kongresam.
Par tradīciju kļuvuši Sarkanā karoga svētki, kas notiek katru gadu 5. novembrī un ir veltīti Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienai. Savas zināšanas un praktiskās iemaņas demonstrē pionieru vienību karognesēji, to asistenti, bundzinieki un taurētāji. Šoreiz labāko skaitā bija [..] un Rudes astoņgadīgo skolu pionieru vienību pārstāvji. Viens no vismasveidīgākajiem, kā arī interesantākajiem pasākumiem šajā mācību gadā bija skolēnu politisko zināšanu olimpiāde «Dzimtenes ritmi». Tā vispirms notika katrā klasē, pēc tam skolā, zonā un rajonā. Vislielāko gandarījumu guva olimpiādes uzvarētāji Grobiņas, Nīcas, Aizputes, Vaiņodes, pirmās un otrās, Durbes vidusskolu, Dzērves, Kazdangas, Pāvilostas, Embūtes, Kalvenes un Rudes astoņgadīgo
skolu, kā arī Vaiņodes internātskolas skolēni. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.60 (20.05.1986)
1987. gads. “Arī skolā – vēlēšanas. Vēlam direktoru. Tā vairs nav jauna situācija mūsu demokrātijas pilnveidošana. Līdzīgas parādības gan televīzijā rādītas, gan zinām, ka tās ienāk arvien vairāk dažādos mūsu zemes reģionos. Nu arī mūsu rajona tautas izglītības sistēmā jau par notikušu var uzskatīt skolas direktora pirmās vēlēšanas. Un tā ir Rudes astoņgadīgā skola, kur pieredzējušais direktors Gunārs Aleckis iesniedzis atlūgumu. Darīts nav maz, gan skolas materiālo bāzi rūpējot, gan ciešos kontaktos ar kolhozu «Zelta zvaigzne» strādājot.
Jaunā direktora vēlēšanu dienā, kā jau pirmajā tādā reizē, skolā bija ieradušies gan vietējas varas, gan rajona pārstāvji - LKP rajona komitejas otrais sekretārs E. Slišāns un instruktore R. Eglīte, rajona TIN vadītāja R. Tkačenko un citi. Kandidatūras apspriestas gan partijas pirmorganizācijā, gan kolektīvā. Visas pašu vidū izaugušas -pionieru vadītāja Irēna Kopštāle, direktora vietnieks mācību darbā Vairis Kopštāls, sešgadīgo bērnu audzinātajā Ināra Ķepale. Tad aizklāta balsošana. Tajā izrādījās, ka kolektīvs par jauno direktori ievēlējis Ināru Ķepali. Vairuma domas bijušas par pieredzi, principialitāti. Lai veicas ievēlētajai vadībai!
Jauni vadītāji vēl taps gan izvirzīti, gan vēlēti. Dažādās nozarēs. Arī jaunībai jāuztlcas.
L. Ūdrs
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.63 (28.05.1987)
1987. gads. “[..] Skolotājas D. Civžele (Vaiņodes 1. vidusskola), M. Lutere (Rudes astoņgadīgā skola), G. Sveiduka (Vecpils astoņgadīgā skola) nevar savas audzināmās klases dzīvi iedomāties bez pārgājiena, nakšņošanas teltīs un pie ugunskura. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.71 (16.06.1987)
1987. gads. “Sports – jaunatne – saimniecība. Otaņķu ciemā ir kartinga un autosporta komanda «Zelta zvaigzne», kura ir izveidojusies nevis spontāni kā vienā otrā rajona lauku saimniecībā, kad kāds Liepājas pilsētas uzņēmums finansiālu apsvērumu dēļ
atsakās uzturēt dažus tehnisko sporta veidu pārstāvjus, taču lauku saimniecība pieņem šos sportistus pilsētniekus savā paspārnē.
Kolhozā «Zelta zvaigzne» jau kopš septiņdesmitajiem gadiem sava nenogurdinošā sporta entuziasta, reizē sabiedriskā trenera, jauno zēnu audzinātāja Andra Bumbuļa vadībā vietējie ciema jaunieši no darba un mācībām brīvajā laikā remontēja, būvēja un pārbūvēja sacīkšu braucamos ratus - kartingus. Viņi noņēmās ar šiem «dzelžiem», lai startētu jebkura ranga sacensībās. Un rezultāti neizpalika. Šogad «Zelta zvaigznes» kartingistu komanda maijā Jelgavas «Lielās balvas» izcīņā ieguva otro vietu, P. Liepiņa balvas izcīņā, ko rīkoja Rīgas rajona kolhozs «Mārupe», tika izcīnīta otrā vieta, bet jūnijā Latvijas PSR čempionātā jauniešiem atkal otrā vieta. Komanda šogad guvusi daudz spožu uzvaru - pirmā vieta Vaiņodes padomju saimniecības kausa izcīņā nu jau otro gadu pēc kārtas, jūlijā Daugavpilī, «Blāzmas» kausa izcīņā u.c.
Kas tad ir komandas spožo panākumu kaldinātāji? Kā vienmēr, aktīvi, prasmīgi brauc Rudes astoņgadīgās skolas skolnieks Modris Burkevics (attēlā), kurš nu jau šogad
startē «Junioru» klasē.
«Pionieru» klasē sezonu veiksmīgi uzsāka Rudes astoņgadīgās skolas 7. klases audzēknis Ilmārs Balcers, izcīnot otro vietu Daugavpilī, «Blāzmas» kausa izcīņā. Arī šīs skolas 6. klases audzēkņi Jānis Krētainis un Renārs Reinholds «Pionieru» klasē pieteikuši sevi ka perspektīvi braucēji.
Arvien stabilāk un ātrāk ar savu pilnveidoto kartu «Sojuz» klasē šogad brauc un komandas pūrā gūst lielu daļu uzvaras punktu Ainārs Šteinbergs, droši skatoties nākotnē uz vietu republikas izlasē.
Rajona skolniekiem nu jau ilgus gadus piemēru rada rajona jauno tehniķu stacijas direktors Jānis Rāts.
Līdz aiziešanai dienestā Padomju Armijas rindās starptautiskajā «C-2» klasē sekmīgi šogad brauca Gundars Lazdāns, «Junioru» klasē Kaspars Bērze, kurš nesen Jaunakmenes rīkotajās sacensībās izcīnīja otro vietu.
Ar neizsīkstošu neatlaidību par paraugu Otaņķu ciema puikām nu jau vairākus gadus ir un paliek Arturs Šalms, kurš sacensībās vienmēr ir līderu grupā starptautiskajā «C-2» klasē.
Otaņķos jau gadiem ilgi jaunieši nezina, kas ir likumu pārkāpumi, nav viņiem problēma, ko darīs pēc skolas beigšanas, ko pēc dienesta Padomju Armijas rindās, uz kādu pilsētu dosies «peļņā», jo viņi, kuri no agras bērnības pēc mācībām un darba brīvajā laikā iet darboties uz vietējo halli pie Andra Bumbuļa, zina, ka arī turpmāk viņi
sportos un strādās savā dzimtajā kolhozā. Tāpat kā to savā laikā darīja un dara arī pašreiz kolhoza šoferi Jānis Bozis un Ilgvars Pirtnieks, kuri, ilgus gadus sekmīgi braukuši uz kartiem, arī tagad sporto Jānis uz autoformulas «Vostok» klasē šosejā pa apli un lgvars 7. klases «Žiguļu» klasē šosejā pa apli, šogad, startēdams 8. klasē republikas meistarsacīkstēs, izcīnīja godpilno trešo vietu.
Jaunajām Otaņķu ciema atvasēm «elks» ir saimniecības galvenais inženieris Vairis Šalms, kurš pierādījis, ka sports viņam palīdzējis ne tikai sekmīgi pabeigt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti, bet arī pašreiz sekmīgi vadīt kolhoza «Zelta zvaigzne» lielo mehanizatoru saimi. Un, ja Vairis turpmāk vairāk izdomas
pieliks sava karta sagatavošanā sacensībām, tad stabilas uzvaras un vieta republikas izlasē starptautiskajā «C-2» klasē būs nodrošināta.
Šie Otaņķu ciemā un tuvākajā apkārtnē dzīvojošie jaunieši nevarētu sekmīgi noņemties ar tehniku, startēt sacensībās, ja viņus jau no bērnu dienām neievadītu lielajā sportā Andris Bumbulis. Viņš veic titānisku darbu gan ar savu izdomu, gan spraigajām idejām, nerēķinādamies ar savu brīvo laiku. Sporta meistarkandidāts Andris Bumbulis, kurš diemžēl viena otra novecojuša normatīvā dēļ nevar strādāt par štata treneri vai vismaz par sporta metodiķi kolhozā, ir visu komandas, visu ciema jauniešu dvēsele. Arī pats Andris gadiem ilgi brauc ne tikai ar kartingu, bet arī vienmēr sekmīgi startē autosacīkstēs šosejā pa apli «Vostok» klasē.
Lai «Zelta zvaigznes» jaunieši varētu ne tikai sekmīgi sportot, bet viņi izaugtu par
kārtīgiem vīriem un vairotu kolhoza sporta un darba slavu, daudz darījis un dara valdes
priekšsēdētājs Ivars Šalms. Par to vajadzētu pārdomāt arī citiem rajona lauku saimniecību vadītājiem, nevis gausties, ka viņu vadītajās saimniecībās trūkst traktoristu, šoferu, jo, lūk, pēc skolas beigšanas un dienesta jaunieši no dzimtajām vietām pazūdot. Taču atdeve būs tikai tad, ja vienoti būs sports - jaunatne - saimniecība.
L. Lazda
foto
Modris Burkevics”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.101 (25.08.1987)
1987. gads. Augusta konference beigusies. Savus atziņu un ierosmju graudus tā sējusi arī pieredzējušo pedagogu prātos. Priekšplānā no kreisās: Bārtas astoņgadīgās skolas skolotāja Vaira Kundziņa, Rudes astoņgadīgās skolas skolotāja Mirdza Lutere un Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja Pāvilostas astoņgadīgajā skolā Vera Vasiļčika. Fotografējis F. Pliens
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.104 (01.09.1987)
1987. gads. Dzejas dienas '87. Raiņa 122. gads. Audz un kuplo, dzejas koks! Kad diena jau tiecas uz vakara pusi un rudeni, bet vēl silts vējš dzenā viļņus Bārtas
upē, aiz tilta Otaņķu pusē dzejniekus sagaida un sveic Otaņķu ciema izpildkomitejas un kolhoza «Zelta zvaigzne» pārstāvji. Jaunieši tautas tērpos pasniedz ziedus, improvizēta lauku kapela spēlē maršu. Turpat jau gaida divi pajūgi, un dzejnieki nepilnus trīs kilometrus garo ceļa gabalu veic, braucot atsperu ratos kā agrākos laikos.
Ceļā varēja apskatīt, kā zaļo kupli noaudzis jaunais āboliņš, kā, neraugoties uz nelabvēlīgo vasaru, diezgan raženi izaugusi kukurūza, kuru pašreiz pļauj, vērot kuplos kokos ieskautas Otaņķu lauku sētas, kuras gandrīz visas vēl saglabājušās. Pajūgi apstājas pie pelēka akmens iepretī Rudes astoņgadīgajai skolai. Akmenī iekalti svarīgākie datumi kolhoza vēsturē. Te dzejniekus sagaida un sveic Rudes astoņgadīgās skolas skolēni un uzaicina par atmiņu pie akmens iestādīt kociņus. Katrs dzejnieks izvēlas savu kociņu - liepu vai pīlādzi. Skolēni apsola par kociņiem rūpēties, lai tie izaugtu lieli.
Pie kolhoza kantora dzejniekus ar dziesmām sagaida Otaņķu ciema etnogrāfiskais ansamblis. Nokrēslā spilgti izceļas Nīcas novada košie tautas tērpi. Dziedātājas, kurām lielākajai daļai matos jau ir sirmi pavedieni, skandina novadam raksturīgās dziesmas. Dzejniekiem pasniedz Otaņķos ceptus rudzu maizes riecienus,
pienu un medu. Kolhoza valdes priekšsēdētājs Ivars Šalms īsumā raksturo kolhozu. Saimniecības kantora zālē dzejniekus Dzejas dienu viesus Liju Brīdaku, Alfrēdu Krūkli, Pēteri Zirnīti, Laimoni Vāczemnieku, Juri Kunnosu un Viktoru Kalniņu sirsnīgiem vārdiem sveic Otaņķu ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja Vēsma Cibule un pasniedz piemiņas medaļas. Runā rajona izpildkomitejas priekšsēdētaja vietnieks Atis Brikmanis, viņš atklāj Dzejas dienas rajonā. Tad - vārds dzejniekiem. Katru uzstāšanos pieteic Otaņķu ciema tradīciju ansamblis ar dziesmu (ar dzejnieku tekstiem). Klausītāji, no kuriem daudzi ir
skolu jaunieši, ļoti atsaucīgi uzņem lasīto dzeju. Visi, kuri piedalījās Dzejas dienu atklāšanas pasākumā, bet to varēja būt arī vairāk, guva patiesu estētisku baudījumu, kas vēl ilgi paliks atmiņā... „
E. Sūnākslis,
kolhoza «Zelta zvaigzne» partijas pirmorganizācijas sekretārs”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.110 (15.09.1987)
1988. gads. “Saturieties, meitenes un zēni! Saulains 5. marta rīts. Skolēni ar ziediem dodas uz skolu, lai apsveiktu savas skolotājas.
Māmiņu pēcpusdienā priekšnesumos uzstājās 2. klase, 6. klases meiteņu ansamblis un divi 7. klases zēni. Skolēni, kuriem māmiņas bija atnākušas uz skolu, apsveica viņas ar pašu darinātām dāvanām.
Tad zēni rīkoja konkursu «Saturieties, meitenes!» Katrā komandā bija piecas meitenes. Zēni uzdeva āķīgus jautājumus. Piemēram, kas jāliek klāt ūdenim, lai ilgāk tajā stāvētu neļķes, rozes, krizantēmas; kā jāmazgā vilnas drēbes, baltās drēbes; kad jāgriež ziedi - no rīta vai vakarā? Vēl katrai komandai bija jāizvēlas viens zēns, kuram veidoja frizūru. Tad bija jāpazīst dažādi audumi, bija jādarbojas ar āmuru un naglām. Nobeigumā izrādījās, ka 1. vietu ieguva 7. klases meitenes, 2. vietu - 8. klases meitenes, 3. vietu - 6. klases meitenes. Kā balva viens šķīvis ar saldumiem tika uzvarētājām, bet otrais - skolotājām un māmiņām, meitenēm.
Arī zēniem bija līdzīgs konkurss «Saturieties, zēni!, kuru organizēja meiteņu klubs. Tas notika 23. februārī, Padomju Armijas un Jūras Kara Flotes dienā. Bijām uzaicinājuši arī Nīcas vidusskolas 8. klases zēnus un rajona pionieru un skolēnu nama vokāli instrumentālo ansambli. Zēniem bija jāraksta ēdienu receptes, jāpazīst traktora detaļas, jādarbojas ar āmuru un naglām. Viņi cienāja meitenes ar pašceptām vafelēm un kūku.
Pēc manām domām, šādi konkursi ir ļoti interesanti, tie noderēs arī tālākajai dzīvei.
Iveta Kalēja, Rudes astoņgadīgās skolas 7. klases skolniece”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.38 (29.03.1988)
1988. gads. “Skolēnu darbarokas – visur. Ja kāds gribētu atrast tādu darba nozari, kur vasarā savu roku nepieliek skolēni, tam nāktos labi pameklēt. Piektajā ceturksnī skolu audzēkņi strādā gan rūpniecībā, gan sadzīves pakalpojumu sfērā, gan lauksaimniecībā. Ja jūnijā lielākā daļa skolēnu savu laiku pavadīja, strādājot LOTOS vienībās, darba un atpūtas nometnēs, kur galvenokārt nākas no darboties ar daudziem tik nepatīkamo ravēšanu, tad jau jūlijā tie, kuriem vēl nav aptecējusi dūša pastrādāt saimniecībā,
paši izvēlas nozari, kur piepelnīties, ja vien ir plašākas šīs izvēles iespējas.
Arī Nīcas vidusskolas un Rudes astoņgadīgās skolas audzēkņi darbojas Nīcas sovhoza un kolhoza «Zelta zvaigzne» dažādās darba vietās. [..]
Rudes astoņgadīgās skolasbērni vēl raujas siena šķūņos un ravē, bet daži puikas ķērušies klāt nopietnākiem darbiem un kolhozā «Zelta zvaigzne» strādā par kombainieru palīgiem. Raivis Kalējs (8. klase), Raimonds Stalts (8. klase) un Juris Marahovskis (7. klase) labības novākšanas laikā ir kombainieru labās rokas. Zēni šajā darbā nenāk tikai gaidāmās lielās peļņas dēļ. Noderēs arī gūtā pieredze pēc skolas beigšanas viņi domā mācīties par mehanizatoriem: Raivis — Kandavas sovhoztehnikumā, Raimonds - 56. Cīravas profesionāli tehniskajā vidusskolā. Abi grib atgriezties un strādāt savā kolhozā.
Tas, ka pavisam mazi ķipari un arī lielākie vidusskolēni cilā smagās siena ķīpas, ravē gan drīz kilometru garās vagas, aizvieto fermās vecākus, palīdz bērnudārzu audzinātajam un dara citus darbus, mūs nemaz vairs neizbrīna, un nevienam nenāk prātā piesardzīgi pajautāt, vai strādnieks ir sasniedzis 16 gadu vecumu.
L. Petrovica, LVU žurnālistikas specialitātes studente
foto
Neliela «pīppauze» kombainieru palīgiem (no augšas) Raivim Kalējam, Raimondam Staltam un Jurim Marahovskim.
Fotografējis V. Muzejnieks”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.92 (02.08.1988)
1989. gads. Tenisa svētki Nīcā. Nīcas vidusskolas rīkotajās sacensībās piedalās arī Rudes astoņgadīgās skolas jaunie sportisti.
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.1 (03.01.1989)
1989. gads. “Rudes astoņgadīgās skolas sesto līdz astoto klašu pionieri noorganizējuši skolēnu brīvprātīgo aktīvu «Kabata». Tas sācis darboties aizvadītā gada nogalē. «Kabatai» ir savs zvērests, uzņemšanas noteikumi, atšķirības zīmes. Tās dalībnieki ir
centrs, kas darbos piepulcina arī pārējos. Piemēram, palīdz skolas remontā, piedalās talkās utt. Un nedomājiet, ka tik vienkārši iekļūt brīvprātīgā aktīva sastāvā. Maija nogalē būs kārtējā uzņemšana. Bet pirms tam, mēneša laikā pretendentiem jāparāda sava varēšana, čaklums, prasme dažādos darbos. Tikai tad pārējie biedri lemj uzņemt vai neuzņemt savā pulkā. Jāpiebilst, ka otaņķnieki to visu izdomājuši paši, un tie ir tikai pirmie meklējumi. Par lesāktā dzīvotspēju varēs lemt vēlāk.
Arī ceturto un piekto klašu skolēni atmetuši pionieru atribūtiku, obligātos maršus un pievērsušies konkrētiem darbiem - palīdzēt veciem cilvēkiem, talkot, sakopt apkārtni. Vaicāta par pionieru pirmorganizācijas darba galvenajiem virzieniem, vecākā pionieru vadītāja Irēna Kopštāle atbildēja: - Tā ir brīvprātība vienmēr un visur, tautas parašu, folkloras un tradīciju apguve, jo galvenais ir iemācīt visur saskatīt skaisto un labo. Audzināt cilvēkus ar bagātu dvēseli. To sekmē arī ārpusskolas pulciņu darbs.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.58 (18.05.1989)
1989. gads. “Vai esi iestājies auseklīšos? Nav aiz kalniem tas laiks, kad skolās pionieru, oktobrēnu pirmorganizācijās notika pelēcīgi, nevienu neinteresējoši parādes pasākumi. Neskaitāmi obligātie pionieru Vissavienības marši. Un pionieros, oktobrēnos, tāpat kā komjauniešos, uzņēma visus pēc kārtas. Plānveidīgi. Varbūt kādam arī bija pārliecība, ka tas viss ir vajadzīgs, lai audzinātu jauno pilsoni. Bet vairums tomēr, kaut darīja pēc norādēm no augšas, domāja savādāk.
Šobrīd apstākļi ir mainījušies. Skolas ieguvušas lielāku patstāvību. Arī pionieru pirmorganizācijas pašas var spriest un rīkoties, kā uzskata par vajadzīgu. Jau pagājušā mācību gada nogalē rajona pionieru un skolēnu nama pulciņu dalībnieki ierosināja, ka nama nosaukums neatbilst tā saturam. Savas ierosmes izteica gan pedagogi, gan izglītības nodaļas darbinieki, gan paši skolēni. Un palika pie visprecīzāk raksturojošā -
rajona skolēnu interešu centrs. Mūspusieši nav pirmie republikā - jau divām trešdaļām agrāko pionieru namu mainīti nosaukumi. Arī uzdevumi šobrīd citi. Ne vairs kādreiz tik ļoti
populārā saukļa idejiski politiskā audzināšana, bet ar domu par bērnu vispārējās kultūras līmeņa celšanu, garīguma atdzīvināšanu.
Kas jauns skolās, pionieru un oktobrēnu pirmorganizācijās? Stāsta centra direktore Mārīte Zveja:
-Neskaitās mums vairs ne pionieri, ne oktobrēni. Pionieru organizācija paliek tikai republikas līmenī, kad jāsadarbojas ar Savienību. Oktobrēnu vietā, piemēram, Aizputes ciema, Apriķu, Kalētu, Kazdangas deviņgadīgajās skolās ir sprīdīši. Virgas deviņgadīgajā un Lažas internātpalīgskolā - auseklīši. Atšķirības zīmes izdomā uz vietas skolās. Piemēram, Grobiņas vidusskolā jau pagājušajā mācību gadā pirmo līdz ceturto klašu skolēni netika masveidā uzņemti oktobrēnos, bet gan paši labākie kļuva auseklīšos. Šī uzņemšana turpināsies līdz pat ceturtās klases beigām, un visi auseklīši tiks iepazīstināti
ar latviešu tautas ierašām un tradīcijām.
Pionieru organizācijām līdz 1. novembrim jāpārveido savs darbs atbilstoši Latvijas pionieru savienības pamatdokumentu prasībām. Jāizlemj viss - kā sauks vienību, kādas tai būs atšķirības zīmes, rituāli, tradīcijas. Piemēram, [..], Rudes deviņgadīgajā skolā skolēni izveidojuši savu sabiedrisko organizāciju «Kabata», kur sadalījušies pa interešu grupām. «Kabatai» ir savi uzņemšanas noteikumi, rituāls, atšķirības zīmes.
22. septembrī Rīgā par atšķirības zīmēm apspriedās republikas skolēnu parlaments un nosprieda, ka tās būs pa novadiem. Kurzemei zaļš kaklauts un nozīmīte ar saules attēlu. Protams, arī katrai skolai savas zīmes.
Jaunums ir arī tas, ka skolās vairs nav vecāko pionieru vadītāju, bet ir direktora vietnieks audzināšanas darbā vai ārpusklases darba organizators. Bet mēs - centra
Darbinieki - tagad savukārt sadarbojamies un palīdzam visām skolēnu sabiedriskajām organizācijām. [..]”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.116 (30.09.1989)
1989. gads. “Dažādos laika posmos visdažādākā bijusi attieksme pret komunistu darbošanos, gan apvienojoties pēc ražošanas, gan pēc teritoriālā principa. Iznācis pat tā, ka, tiecoties pēc lielāka pirmorganizāciju skaita, tās nodibinātas gan, bet labuma bijis visai maz. Tāpēc tagad dažu rajona skolu komunisti nolēmuši atkal likt spēkus kopā ar tiem kolektīviem, no kuriem pamatos komplektējas skolēni attiecīgajās mācību iestādēs.
Tādējādi birojs apmierinājis Rudes deviņgadīgās skolas komunistu lūgumu strādāt kopsaimniecības «Zelta zvaigzne» partijas pirmorganizācijā, [..].Šo skolu partijas pirmorganizācijas likvidētas.”
Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr.131 (31.10.1989)
4.roll ups –
1990. gads Rudes deviņgadīgā skola
1990. gads. “Latvijas labākais skalotājs. Ar savu mūsdienīgo skanējumu plašu rezonansi izsauca TV raidījums «Latvijas labākais skolotājs ’89», ko redzējām jaunā gada pirmajā dienā. Vēstuļu par fizkultūras skolotājiem varēja būt gan vairāk, tomēr viena likās jo sevišķi interesanta.
Ja Nīcā vai Otoņķos izdzirdēsiet gokartu motoru rūkoņu, tad ikviens no vietējiem
zinās pateikt: «Tur jau skolotājs Ditke ar saviem puišeļiem». Tā cilvēku, par kuru gribam pastāstīt, raksturoja 1981. gada 15. aprīļa «Cīņā» ievietotais raksts «Tur jau skolotājs Ditke». Toreizējie puišeļi – tie esam mēs. Andrejs, Ivars un Guntis Silenieki, tagad jau Liepājas rajona kopsaimniecības «Apriķi» valdes priekšsēdētāja vietnieks, LLA students un Padomju Armijas karavīrs. Nu mūsu un mums daudzu līdzīgu toreizējo puišeļu vietā kopā ar skolotāju Ditki kārtējo «brīnumu» meistaro citi puikas, bet viņa izaudzinātā paaudze jau ar labu vārdu tiek pieminēta visā republikā. Tāpēc, atsaucoties TV raidījuma «Apvārsnis» izsludinātajam konkursam «Latvijas skolotājs ’89», ar pilnu pārliecību varam teikt: « Tas ir Leons Ditke, Liepājas rajona Rudes deviņgadīgās skolas skolotājs.»
Nu jau vairāk nekā 30 gadus skolotājs Ditke ir fizikas un darbmācības skolotājs Rudes skolā, bet ar 1962. gadu motoru ēras aizsācējs Otaņķu un Nīcas ciemos - pirmais pašu skolēnu rokām gatavotais gokarts, ar kuru pēc gada jau brauca uz pirmajām republikas skolēnu sacensībām Smiltenē, pēc tam radās kartinga sekcija. Tad tiek izveidots mazās lauksaimniecības mehanizācijas pulciņš —pirmais pašu gatavo
tais pašgājējarkls, tad kuļmašīna, pašgājējšasija, arī mazgabarīta motorlaivas, inerces
dzinēja modelis, tā par šo populāro skolotāju raksta viņa bijušie audzēkņi un vienprātīgi piemetina, ka viņš šobrīd ir labākais Latvijas skolotājs.
Tāpēc laikraksta «Sports» redakcija viņam 2. latviešu globālo meistarsacīkšu Austrālijā vārdā pasniedza šo spēļu suvenīrkrekliņu un oficiālo emblēmu.
A. Krastiņš”
Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums), Nr.5 (10.01.1990)
1990. gads. Sludinājumi: “Liepājas rajona Rudes deviņgadīgās skolas kolektīvs aicina bijušos absolventus un skolas darbiniekus uz salidojumu 16. jūnijā, pulksten 16. Pieteikties līdz 1. aprīlim rakstiski vai pa tālr. Otaņķi 60714 (dienā), 60635 (vakarā).
Komunists (Liepāja), Nr.37-38 (23.02.1990)
1991. gads. “Liepājas rajona Otaņķu pagasta Rudes deviņgadīgai skolai vajadzīgs direktors ar saimnieciskā un pedagoģiskā darba pieredzi un angļu valodas skolotājs.
Pieteikties pagasta izpildkomitejā līdz 1. jūlijam personīgi vai pa tālruni Liepāja — 60675, 60162.”
Izglītība (agrāk - Skolotāju Avīze), Nr.22 (07.06.1991)
1992. gads. Skola kļūst par Rudes pamatskolu
1993. gads. “Rudes pamatskolā konkurss “Rudes zeltene” jau ir tradicionāls. Šoreiz pretendentes izvirzīja klases kolektīvs. Pasākums bija skaista balle. Konkursā piedalījās
meitenes no IV līdz IX klasei. Žūrija iepazinās ar mājas darbu - Lieldienu galda servējumu. Meitenēm bija jāparāda ari frizieres talants, brokastu maizīšu gatavotprasme. Žūrija pārbaudīja arī meiteņu iemaņas rokdarbos. Pats skaistākais konkursā bija valsis.”
Izglītība (agrāk - Skolotāju Avīze), Nr.17 (06.05.1993)
1993. gads. “Liepājas rajona Rudes pamatskola aicina darbā direktoru, vēlams vēstures, svešvalodas vai matemātikas speciālistu. Nodrošina ar labiekārtotu četristabu dzīvokli. Pieteikties pa tālruņiem Liepāja 960714, 960150 (vakaros) vai Liepājas rajona Skolu valdē pa tāruni 24242.”
Izglītība (agrāk - Skolotāju Avīze), Nr.21 (03.06.1993)
1993. gads. “Liepājas rajons kopīgi ar pilsētu pirmo reizi organizēja jauno komponistu un dzejnieku kopāsanākšanu. Tur bija pārstāvēti “jaunie” no I klases līdz trīsdesmitgadīgiem. Rajonu pārstāvēja Dzērves, Rudes pamatskolas, Durbes un Aizputes vidusskolas. Jaunie komponisti kopā ar koriem un ansambļiem izpildīja pašsacerētas dziesmas, skaņdarbus, jaunie autori lasīja savas dzejas un miniatūras.”
Izglītība (agrāk - Skolotāju Avīze), Nr.24 (22.06.1993)
1994. gads. “Rudes skolas 4. klases skolniece Inga Klāsēna no Otaņķiem, pastāstījusi par sevi, par brāli Jāni un vēl par savu raibo sunīti Džeku, raksta, ka viņa gribētu, lai "Zīlītē" biežāk būtu kaut kas griežams un līmējams. Atzīstam, ka tas ir vērā ņemams ierosinājums! Centīsimies, lai tā būtu! Šis numurs to pierāda. Turklāt nākamgad katram "Zīlītes" numuram būs klāt biezāka papīra pielikums ar izgriežamiem uzdevumiem.”
Zīlīte, Nr.10 (01.10.1994)
1994. gads. Par ārpusstundu darba organizatori strādā Inese Gūtmane
1995. gads. “Atlases skates kori dzied pārliecinoši. Ceļā uz Dziesmu svētkiem. Aprīļa beigās sākās skolēnu koru atlases skates 7. Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem. Šīs skates jau notikušas Kurzemē, Zemgalē un Rīgā. Iespaidus par tajās dzirdēto un vēroto izteica 7. Skolu jaunatnes Dziesmu svētku koru atlases žūrijas
komisijas locekļi un šo svētku virsdiriģenti.
- Esmu sajūsmināts par skatēs dzirdēto un redzēto, jo pilnīgi mainījusies skolēnu un
skolotāju attieksme pret šīm skatēm, bērni ir atraisījušies, svabadi. Nejūt vairs skolu
diriģentu spēka pozīciju un dresūras metodiku, kas agrāk bija izteikta. Skatēs koru un
diriģentu starpā dominē labestība, labestības pilnas ir arī visu dziedātāju sejas. Šie būs kvalitātes, ne kvantitātes dziesmu svētki. [..] Labu sniegumu rādīja arī Rudes pamatskolas 5. - 9. klašu koris [..]”
dz.sv.logo
Izglītība un Kultūra, Nr.18 (11.05.1995)
2002. gads. “Grozījumi likumā “Par valsts budžetu 2002. gadam" [..] Otaņķu pagasta Rudes pamatskolai - sporta inventāra iegādei 600 [Ls] [..]”
Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.), Nr.169 (20.11.2002)
NO RUDES PAMATSKOLAS VĒSTURES…
Rudes skola savos pastāvēšanas gados ir attīstījusies sešos posmos:
- no 1875.g. līdz 1953.g. Nīcas – Rudes I pakāpes pamatskola,
- no 1954.g. līdz 1962.g. Rudes septiņgadīgā skola,
- no 1963.g. līdz 1989.g. Rudes astoņgadīgā skola,
- no 1990.g. līdz 1991.g. Rudes deviņgadīgā skola,
- no 1992.gada – Rudes pamatskola,
- no 2018. gada septembra - Rudes sākumskola.
- Slēgta 145. gadu jubilejā, 2020. gadā.
Nīcas – Otaņķu ceļa malā, pašā Otaņķu pagasta centrā, Rudē, mīlēta un apkopta, stāv Rudes skola. 145. gadus to pieskandēja skolēnu balsis. Skola māca veikt labus darbus, bet ne vienmēr tie izdodas, gadās arī pa kādam nedarbam.
Rudes skola celta 1875. gadā toreizējā Nīcas pagastā kā trešā pamatskola. Ierosme par skolas dibināšanu piederot Nīcas pagasta mācītājam Gustavam Bražem, kopš 1870. gada mācītājs Nīcā ir viņa dēls, Heinrihs Pauls Braže.
Ēka tika celta tieši skolas vajadzībām. Celtniecībā iesaistījušies skolēnu vecāki un skolotāji. Skolas sienās guldīti „Embūtnieku”, „Spirģu” un „Laugalīšu” druvu un ganību laukakmeņi. Rudes pamatskola paredzēta Mežgala, Laukgala un Otaņķu ciema bērniem. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā skolā divas telpas tika iekārtotas mācībām, divas internāta vajadzībām, pārējās telpās dzīvoja skolotāji. Vienā telpā kopā mācījās pirmā un otrā klase, otrā – trešā un ceturtā klase. Trīsdesmito gadu vidū Rudes pamatskolā, kas bija pagastam piederoša skola, skolēnu skaits samazinās, jo daudz bērnu, sevišķi no mazturīgām ģimenēm, aiziet uz jaunuzcelto Nīcas skolu, kas ir valsts skola, kur pusdienas, grāmatas un citus mācību līdzekļus var saņemt par brīvu.
“Ādolfs Embutnieks divas ziemas mācījies Rudes skolā vēl tolaik, kad skolai bija tikai viens stāvs. Mācījās pa divām klasēm vienā telpā, bet starpbrīžos labprāt gāja rotaļās. Viņš atceras, ka pusdienas bija katram jāņem līdzi no mājām, jo kopgalda toreiz nebija. Skolas ziemeļu galā dzīvojis skolas pārzinis Skubis. Skolā strādāja trīs vai četri skolotāji. Pēc kara skolēnu bija daudz, daļa arī vecāka gadagājuma, kam kara gados nebija iespēju mācīties. Skola bija kļuvusi par šauru, tādēļ tika pieņemts lēmums, ka jābūvē klāt vēl divi stāvi. Pēc daudziem gadiem skolas trešajā stāvā viņš dzīvoja kopā ar ģimeni, jo sieva bija skolotāja. Ne vien skolotājas vīram, bet visai ģimenei pietika darbiņu, palīdzot sagatavoties pirms jaunā mācību gadam.”
20.gs. četrdesmitie gadi staļinisko represiju, piespiedu kolektivizācijas un emigrācijas dēļ rada būtiskas izmaiņas pamatiedzīvotāju sastāvā. Rudes pamatskola no četrklasīgas skolas īslaicīgi kļūst par vienklasīgu.
Piecdesmitie gadi Rudes pamatskolas dzīvē ienāk ar nozīmīgām maiņām. Ar 1952. gadu par skolas pārzini kļūst Aina Bilkena, kas konsekventi sāk risināt jautājumu par pamatskolas pārveidošanu par septiņgadīgo skolu. Vislielākais šķērslis – telpu trūkums topošai 5., 6., 7., klasei. Patvērums jāmeklē kolhoza telpās, bet ne visi ciema un kolhoza vadošie darbinieki ir pedagogu domubiedri. Pedagogu, it īpaši Ainas Bilkenas neatlaidība uzvar. Ar 1953./1954. mācību gadu Rudes skola ir kļuvusi par septiņgadīgo skolu. Piecdesmito gadu beigās Rudē vecāki kopā ar direktori Rasmu Ignāti (1956. – 1959.) panāk, ka tiek realizēts skolas pārbūves plāns. Rudes septiņgadīgajai skolai otro un trešo stāvu sāka celt 1959. gada pavasarī direktora Jāņa Valūjeva vadībā. Skolas celtniecības laikā mācības notika kolhoza klubā un kantorī. Mācījās divās maiņās. No rīta 1.- 4.klases, pēcpusdienā 5. – 7. klases. Skolas otrā un trešā stāva izbūvi pabeidza 1960./61. mācību gadā.
Sešdesmitie gadi bija nozīmīgi komunistiskās audzināšanas ziņā. 1963. gadā Rudes astoņgadīgajā skolā par pionieru vadītāju strādāja Ārija Jozefa. Viņas vadībā saturīgs un interesants kļuva internacionālās audzināšanas darbs. Sešdesmitajos gados skolā veidojas redzami tehnisko sporta veidu un sabiedrisko darbinieku entuziasti, kā Māris Rāts – lidotājs – instruktors, vēlāk kara lidotājs Afganistānā. Gunārs Ērkulis – zinātnieks, Raimonds Gudriķis – PSRS čempions kartingā. Skolotāja Leona Ditkes vadībā darbu sāk kartingistu un mazās lauksaimniecības pulciņi, kura jaunradītās ierīces un mehānismi republikas skatēs tiek novērtēti ar pirmajām vietām. Mācību pārzines Valdas Laukgales vadībā skolā tiek panākts labs zināšanu līmenis, nostiprināta apzinīgā disciplīna. 1963. gadā tiek izbūvēts skolas pagrabs. 1964. gadā tika ierīkots skolā ūdensvads.
Septiņdesmitie gadi Rudes astoņgadīgajā skolā iezīmējas ar ievērojamu materiālās bāzes pilnveidi. Šajā laikā Rudes skolas direktors bija Gunārs Aleckis (1967. -1987.). Viņa vadībā tika veikti visi priekšdarbi kabinetu sistēmas radīšanai un ierīkota skolā centrālapkure. Realizējot skolas reformu, 1986./87. m. g. skolā darbu sāk sešgadīgie bērni. Ar 1987./88.m. g. skolā par direktoru sāk strādāt Vairis Kopštāls, par mācību pārzini –Mirdza Kagaine. 1988. gadā skolā tiek izdarīts kapitālais remonts un ievilktas skalojamās tualetes saimniecības daļas vadītājas Irēnas Kalējas vadībā. Tiek atdzīvinātas tautas folkloras tradīcijas mūzikas skolotājas Dainas Kalnas vadībā. Ar skolotāju un skolēnu spēkiem mājīgākas top skolas telpas un sakopta skolas apkārtne.
1990. gads. Direktora Vaira Kopštāla un ārpusklases darba organizatores Ineses Gūtmanes vadībā skolēni sāka aktīvi piedalīties un līdzdarboties skolas dzīvē.
1992. gads. Skola kļūst par Rudes pamatskolu
1995. gadā Rudes skola direktora Ilgvara Skrīvera (1993. – 1996.) vadībā saņem skolas akreditācijas apliecību uz 10 gadiem. Sākumskola telpu trūkuma dēļ tiek pārcelta uz bijušo Otaņķu pagasta ēku.
No 1988. – 1998. gadam par mācību pārzini strādā Mirdza Kagaine. Īpaša uzmanība veltīta skolēnu radošo spēju attīstīšanai. Tika izstrādāts skolas logo – pūcīte uz atvērtas grāmatas, kā arī nolikums „Zinīšu” konkursam, kurā labākie skolēni kā balvu saņem bezmaksas ekskursiju.
1997./98.,1998./99. mācību gados Rudes pamatskola ierindojas 1.vietā rajona mācību priekšmetu olimpiādēs un 3. vietā rajona skolēnu sporta spēlēs.
1999. gada pavasarī tiek uzsākta skolas apkārtnes reorganizācija. Vēja izgāzto liepu vietā top zāliens ar mūžzaļiem augiem.
1999. gads. Direktora Ingara Kalēja (1996.–2000.) atbalstīta, izveidojusies skolēnu pašpārvalde, skolēniem ir savs prezidents. Aktīvi darbojas arī skolas padome.
2000.gadā I.Kalējs saņem augstāko novērtējumu direktora atestācijā.
2000. gads. Skolotāja un māksliniece Anna Lieģe izveido un noauž Rudes skolas karogu.
2001. gads.
Ar 2000./2001. mācību gadu Anda Veidele kļūst par skolas direktori. Direktores Ingunas Lībekas laikā tiek veikts skolas remonts. Lai veiktu skolas logu nomaiņu, tika ņemts kredīts. Pirmā kārtā 4 tūkstoši, otrā – 15 tūkstošus pašvaldība ņēma no valsts kases. Jumtam izlietoja 11 tūkstošus, atlikumu izmantoja logu nomaiņai ceļa pusē, kā arī tiem logiem, kuri bija kritiskā stāvoklī.
2003. mācību gads iezīmējas ar virkni nozīmīgiem pasākumiem rajona un republikas līmenī, gatavojoties Latvijas Republikas 85. gadskārtai. Notiek novadpētniecības skate „Brīvības cīņas manā novadā”, kā arī skolu muzeju konkurss. Gatavojoties šiem pasākumiem tiek veikts skolas muzeja kapitālais remonts. Muzeja ekspozīcija papildināta ar jauniem stendiem, aprakstiem, fotogrāfijām, atmiņu stāstiem, izgatavotas jaunas vitrīnas. Skolu muzeju skates rezultātā, Rudes pamatskolas muzejs (vadītāja Alīda Vārna) iekļuvis 10 labāko Latvijas skolu muzeju skaitā, saņemot diplomu par teicamu sniegumu Latvijas skolu muzeju konkursā.
Skolotājas Annas Lieģes vadībā skolēni izveidoja ekspozīciju „Brīvības cīņas manā novadā”. Tika savākts bagātīgs materiālu klāsts, izgatavota karte, izpētīta Dunču bunkura atrašanās vieta, izgatavots bunkura makets. Ekspozīcija tika atzinīgi novērtēta gan rajona, gan republikas līmenī.
Sporta skolotāja Voldemāra Kagaiņa vadībā skolēni izveidoja ekspozīciju „Sporta attīstība Rudes pamatskolā”. Arī šī ekspozīcija tika novērtēta ar atzinības rakstu republikas mērogā.
2009.gadā pēc teritoriālās reformas Rudes pamatskolas dibinātājs kļūst Nīcas novada dome. Izmantojot finansējumu, kurš tika piešķirts kā kompensācija teritoriālai reformai, tika izremontēts skolas 2. stāva gaitenis un 2 sākumskolas klases. Turpmāk katru gadu tika remontētas klašu telpas, iegādātas jaunas mēbeles. Kapitālo remontu piedzīvo skolas tualetes, skolas zāle.
No 2011.gada visām klasēm mācības notiek vienā skolas ēkā. Pirmsskolā tiek uzņemti bērni no 3 gadu vecuma un tiek atvērta pilna laika grupa.
No 2013.gada sporta nodarbības notiek Rudes sporta namā.
2016. gads. 2015./2016. mācību gadā 9. klasi absolvēja trīs skolēni. Izglītojamo skaits pamatskolā beidzamajos septiņos gados turas zem 50. Skola piedāvā speciālās pamatizglītības programmas bērniem ar dzirdes, mācīšanās un garīgās attīstības traucējumiem.
2018. gads. Skola tiek reorganizēta par Rudes sākumskolu
2020. gads. Skolas 145. jubilejā un absolventu salidojumā skola tiek slēgta.
* * *
2021. gads. “Rudes skola tikusi pie saimniekiem. Izsolē noskaidrots, ka, solot nomas maksu 4078,8 eiro gadā, Rudes pamatskolas ēkā saimniekos biedrība “Latvijas Pirmās palīdzības vienība”. Skolā plānots izveidot izglītības un zinātnes, tūrisma un atpūtas iestādi, tādējādi izpildot pašvaldības iepriekš noteiktās prasības par ēkas izmantošanu. [..] “skolas ēkā nodrošināsim gultasvietas. Vēl Rudē ir ļoti labs sporta laukums, ko aktīvi izmanto. Tas nozīmē, ka te var rīkot nometnes, komandām būs, kur palikt”, tā Inita Bišofa.”
21.07.2021, Liene Andersone, "Kurzemes Vārds"