Mežabrāļi Dunča bunkurā
28. decembris, 2020 pl. 13:40,
Nav komentāru
Paldies Ulrikai par jautājumu, kas deva ierosmi īsumā apkopot interesantākos faktus par nacionālo partizānu darbību Otaņķu pusē pēc otrā pasaules kara beigām!Šoreiz tieši par Dunča bunkuru (Google kartes ekrānšāviņš).
- 1945./46. gada ziemā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā trīs patriotiski noskaņoti puiši bijušās 19. SS divīzijas leģionāra Alfrēda Tiliba vadībā dibina nacionālās pretošanās kustību "Tēvijas vanagi".
Trīs vīri vai tomēr jaunieši? Alfrēdam Tilibam (segvārds Gauja), bijušajam leģionāram, bija 22 gadi; Gunāram Rukutam (pildīja sekretāra pienākumus; segvārds Krauja) bija 20 gadu; Jānim Pirtniekam (pildīja Tiliba palīga pienākumus; segvārds Strautiņš, vēlāk - Platais) - 18 gadu.
Gunārs Rukuts (1926.-1947.)
- Jau drīzumā "Tēvijas vanagiem" vairāk nekā 200 biedru (Liepājā, Aizputē, Nīcā, Dunikā, Grobiņā, Bārtā, Gaviezē), to vidū ne tikai kaujinieki, bet arī civilie - sakarnieki un atbalstītāji.
- Ieroči pēc kara esot bijuši atrodami gan grāvjos, gan šķūņos. Lūk, daži no partizānu izmantotajiem:
Špagina mašīnpistole (PPŠ)
Triecienšautene Stg-44
pistole Parabellum 
pistole Valter P38- Bunkuru 1946. gada vasarā izveidoja, lai būtu kur paslēpties tiem, kurus sāka vajāt čekisti.
- Bunkura izmēri - 4 x 4 m. Veidots no resniem, horizontāli guldītiem baļķiem. Ieeja - no augšas, paceļot lūku ar mazu, augošu priedīti, zem kuras atradās trepes. Lāviņas bija divos stāvos, uz katras vieta gulēšanai 7-8 vīriem.
Dunča bunkura makets - autors Jānis Šimkus pēc Jāņa Pirtnieka stāstījuma
- Jau pirmajā rudenī un ziemā bunkurā uzturējās divi vīri no Liepājas, nākamajā ziemā, 1947. gadā - jau paši organizācijas dibinātāji, izņemot Jāni Pirtnieku.
- 1947. gadā partizāniem pievienojās Aizsargu organizācijas priekšnieks Jānis Brūns no Nīcas (šobrīd - Otaņķu pagasta Mežgala), no mājām "Dunči", tobrīd 40 gadu vecs. Liela auguma, plecīgs un kā stāsta Jānis Pirtnieks "no viņa baidījās visi Nīcas sarkanie".
Jānis Brūns (Duncis) - agrāku laiku un vēlāka perioda fotogrāfijas
- Dunča bunkurs atrasts un uzspridzināts 1947. gadā pēc meža ķemmēšanas. Tajā neviens necieta, jo bija saņemts brīdinājums.
- Pārējā grupa pēc bunkura uzspridzināšanas sadalījās - Gauja ar jaunāko brāli un vēl dažiem devās uz Kuldīgas mežiem, Duncis ar Jāni Pirtnieku un Kārli Liepiņu - uz Sikšņu mežu. Pēdējos nodeva, apcietināja 1950. gadā. Kārli Liepiņu sodīja ar nāvi, pārējos uz 25 gadiem izsūtīja uz Mordvijas soda nometni.
- Duncis nomira 1956. gadā Kolimā.
- Nacionālie partizāni visā Baltijā cerēja uz angļu vai amerikāņu palīdzību Latvijas atbrīvošanā. Tikmēr ne vienā, ne otrā valstī tāda doma - uzsākt karu ar PSRS - nebija.
- Fiziski latviešu nacionālie partizāni tika sakauti, bet okupanti nespēja mūsu tautā iznīcināt ideju par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Tas arī ir galvenais mežabrāļu kara nopelns.
- Piemiņas stēla Dunča bunkura nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem svinīgi atklāta 2005. gada 9. septembrī.
- Lai aizbrauktu uz Dunča bunkuru (vietu, kur tas atradās pirms uzspridzināšanas un piemiņas akmens), izmanto Google maps
- Apskatīt bunkura maketu un iegūt plašāku informāciju var Otaņķu senlietu krātuvē, Rudē, Otaņķu pagastā (tālruņa nr., lai pieteiktu vizīti - 26323014, var arī sūtīt ziņu WhatsApp):
Dunča bunkura makets un karte, ko veidojuši Rudes pamatskolas skolēni vizuālās mākslas skolotājas Annas Lieģes un novadpētniecības pulciņa vadītājas Alīdas Vārnas vadībā
Pārsteidzošākais man pašai, raksta autorei:
1. Mežabrāļi, lielākoties, bija jauni puiši, kas dzimuši brīvā Latvijā un bija savas zemes patrioti;
2. Arī Lietuvā un Igaunijā darbojās identiskas organizācijas;
3. Daudzi partizāni-kaujinieki izdzīvoja tikai gadu vai divus, jo tos nogalināja čekisti (ar atbalstītāju -nodevēju palīdzību). Vai kā Alfrēds Tilibs - čekistu ielenkumā pataupot pēdējo lodi sev.
3. Jaunās sievietes, vienaudzes, vietējos puišus atbalstīja, nesot ēdamo (piemēram, tumsas aizsegā, ēdamo noslēpjot uz lauka, iepriekš norunātā nopļautas labības kūlītī, apkopjot ievainotos un pat tīrot ieročus;
4. Dunča bunkura atrašanās vietā vienmēr, arī šobrīd, apgrozījušies daudz vilku.
Sagatavoja Lelde Jagmina, Otaņķu senlietu krātuves vadītāja